Ne vienmēr blakus, bet tuvi (1)

Ne vienmēr blakus, bet tuvi
Manas sajūtas visvairāk izpaužas, kad domāju par savu ģimeni, jo tā man ir īpaša, kā arī īpašas ir savstarpējās attiecības tajā. Es uzskatu, ka manā ģimenē valda pati lielākā mīlestības, piedzīvojumu un drošības sajūta! Šķiet, drošības sajūta - tā ir pati svarīgākā, jo katram ir nepieciešams apzināties, ka ģimene viņu sapratīs un grūtos brīžos atbalstīs.
Mūsu ģimene nav dienu dienā kopā, un tas mani dažkārt nomāc. Es dzīvoju kopā ar māmiņu, jo mani vecāki ir šķīrušies.
Vecākajai māsai jau ir sava ģimene, un viņa dzīvo citur. Māsa mani vienmēr saprot, palīdz man un aizstāv mani, lai arī cik tālu mēs viens no otra esam, es jūtos vienmēr drošībā un aizsardzībā.
Protams, nenoliegšu, ka mamma man arī sniedz tādas sajūtas, bet viņa vairāk man dāvā mīlestību un rūpējas par mani. Mums ir labas un pat draudzīgas attiecības, viņai vienmēr var visu pastāstīt un palūgt kādu padomu.
Vēl man ir jaunākā māsa, viņa nu gan ir īsta palaidne. Ar mazo māsiņu mēs allaž esam blakus, cenšos viņai būt labākais draugs, kurš vienmēr viņu aizstāvēs, bet, ja godīgi, mūsu starpā dažkārt ir arī nelielas nesaskaņas: gadās, ka kaut ko nespējam sadalīt un saplēšamies… Tomēr tad, kad, dauzoties cīnāmies, es vienmēr viņai padodos, lai manai māsiņai ir gandarījuma sajūta, kuru arī es izjūtu, kad grūtos brīžos mana ģimene mani atbalsta (pat tad, kad sastrīdos ar savu draudzeni).
Anglijā dzīvo mans vecāks brālis, kuru es satieku tikai vienu reizi gadā, kaut gan vēlētos biežāk, jo jūtos vientuļi bez sava lielā brāļa.
Savu tēti es satieku tikai brīvdienās, un tas man ir visdārgākais laiks, jo pēc viņa es ļoti ilgojos. Jauki ir tie brīži, ko mēs pavadām kopā - mēs daudz ceļojam un smejamies.
Manu sajūtu ir daudz, un tās ir dažādas. Cīnos cik vien protu, savā dzīvītē es esmu izjutis gan slikto, gan labo. Es varētu vēl turpināt aprakstīt arī citas savas sajūtas, kas nesaistās ar ģimeni, bet tad man laikam nāktos rakstīt visu mūžu. Labāk palīdzēšu māšelei salabot lelli un paraudzīšos, vai pūpoli jau saplaukuši – vecmāmiņa par tiem noteikti būtu liels prieks..