Uzpūš vējš (2)

Uzpūš vējš. Degunā ieskrien svaiga pankūku smarža. Ir dzirdama eļļas burbulīšu sprēgāšana uz pannas. Kas tas ir? Tā ir mana bērnība. Tā ir maigā brīvības garša un saldā brīvdienu smarža.
Reiz, kad biju maza, ar mani notika kas pasakains, un tas norisinājās kādā sniegotā ziemas dienā. Vēl joprojām atceros puķainās tapetes un grīdu, kas spīdēja kā tikko noklāta šokolāde. Es atvēru acis un, kā vienmēr priecīgos rītos, sajutu vaniļas pankūku smaržu. Lai gan pār ādu pārskrēja vēss vējš no pažobeles, es dzirdēju sirdij tik ļoti mīļo skaņu, kas rodas, atverot ērkšķogu ievārījuma burku. Pa logu varēja redzēt ar pūdercukuru noklātu zemi, kas tīri labi gāja kopā ar saldo pankūku smaržu.
Es ieskrēju virtuvē, kur manam skatam atklājās visskaistākais un labākais, ko cilvēks jelkad ir redzējis. Tā bija mana ģimene, visi sēdēja ap galdu un ēda brokastis. Visus pasveicināju un sabučoju. Nu bija pienākusi mana mīļākā rīta daļa - ēšana. Es kā parasti uzliku četras pankūkas un izrotāju tās ar ērkšķogu ievārījuma piciņām.
Pirmais kodiens. Manuprāt, to atcerēšos vienmēr. Es sajutu mīļās domas, ko domāja mamma, cepot pankūkas. Pankūkas bija mīkstas kā sūnas mežā, un to smarža bija kārdinoša un laimes pilna kā vasaras diena, kad tikko lijis.
Otrais kodiens mazliet atšķirās no pirmā, jo uz tā bija mazliet vairāk ievārījuma. Tas mani patīkami pārsteidza. Un nu bija pienākusi kārta glāzei svaigā un gardā kazas piena. To dzerot, varēja iztēloties ganību brīvo prieku, ko lopiņš bija baudījis, un bišu dzeltenos punčus, kuri ar kazām spēlējas. Šīs nudien bija labākās pankūkas, ko biju ēdusi!
Es domāju, ka mums katram ir savas mīļās mammas pankūkas, kuras ēdot, var nonākt citā valstībā. Patiesībā tām nav obligāti jābūt pankūkām vai lietām, tie var būt arī acu skatieni, ko ieraudzīsim pat lielā ļaužu pūlī. Savējie līdz sirds dziļumiem. Lai kā dažreiz nevēlamies to atzīt, ar ģimeni ir vislabāk un tā ir laimes ligzda, ko daži meklē visu mūžu un tā arī to neatrod.
Ar šo stāstu es varu atklāt savas sajūtas. Manuprāt, tā ir liela vērtība, ko vajag katram, jo bez jūtām cilvēks ir kā sausa zaļā tēja, kurai tā vien gribas uzliet verdošu ūdeni, lai spētu izbaudīt.