Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Manas sajūtas stāsts

Autora bildeAutors: Kristīne Lodziņa / Rīgas Angļu ģimnāzija Vērtējums:  -1
Vērtējums:  -1
Šo dienu un šo sajūtu es atceros, it kā tā būtu pieredzēta nupat. Tā ir tik spilgta, ka es noteikti to nekad neaizmirsīšu. Nekad nevēlos to pieredzēt vēlreiz.
Tas notika pirms deviņiem gadiem. Man bija tikai seši gadi. Mēs ar ģimeni bijām aizbraukuši ceļojumā uz Dubaju, Vienu dienu mēs izlēmām apmeklēt lielāko veikalu pasaulē. Tas bija milzīgs. Jau ieraugot to no ārpuses, es sajutos maziņa un neaizsargāta. Taču, ka iegājām iekšā, es ieraudzīju, ka tas ir kā milzīgs labirints. Sajūtas esot tur iekšā, bija vienreizējas. Mēs gājām garām spilgtiem skatlogiem un krāsainiem veikaliem. Es laikam bija apstājusies pie kāda no tiem, jo, kad pagriezos, manas ģimenes tur vairs nebija. No sākuma es smējos, jo domāju, ka viņi vienkārši slēpjas. Es viņus saucu un skrēju apkārt, meklējot viņus, līdz sapratu, ka esmu pilnībā apmaldījusies. Es burtiski pārbijos. Es nenovēlu nevienam piedzīvot šādu sajūtu. Jutos kā piliens okeānā, jo man apkārt bija milzīga cilvēku pūlis. Man likās, ka es stāvu pilnīgā tukšumā un man apkārt slīd tūkstošiem ēnu. Tās mani nedaudz aizskāra un no katra pieskāriena, bija tāda sajūta, ka simtiem adatiņu aši iedurtos ķermenī. Es neko neredzēju tajā tukšumā. Es nezināju, ko darīt. Biju izmisumā. Gandrīz uzreiz es kritu panikā. Likās, ka man apkārt ir pilnīgs klusums, bet tad pēkšņi pavīdēja spilgti zibšņi, kas izskatījās pēc roku pāra. Es attapos, kad kāda sieviete mani aizveda līdz administrācijai. Šīs bailes nemaz nemazinājās. Šajā brīdī es justos pat apdraudēta, jo kaut kādu sveši cilvēki ar mani runā un aiztiek. Tas viss bijā kā ļaunā murgā, es neko nevarēju kontrolēt. Tā vecuma bērna prātā es iedomājos, ka ar mani notiks kas briesmīgs. Bailes pastiprinājās, ēnas spiedās vēl tuvāk un acu priekšā man sāka rādīties zvaigznītes. Visādās krāsās. Tas bija tik negaidīti pēc ieilgušās tumsas, ka es tikai centos tās notvert, nesaprotot, ko es daru.
Pēc kādas pusstundas mana ģimene ieradās. Es nezinu kāpēc, bet, arī ieraugot viņus un apskaujot mammu, es nesajutos drošībā.
Šī visdrausmīgākā sajūta manā dzīvē noteiktā veidā ir saglabājusies vēl joprojām. Piemēram, ejot kaut kur viena, es domāju, ka neatradīšu ceļu atpakaļ, ka atkal atkal sastapšos ar tām ēnām un, ka man atkal būs jāsajūt sāpīgās adatiņas… Šī sajūta man traucē, bet es cenšos ar to cīnīties. Tās bailes ir kā milzīgs, melns punkts manā zemapziņā.
Komentāri
Nav neviena komentāra

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties