Man nav viena konkrēta mērķa. Mans mērķis nav būt prezidentei, ārstei ar lielāko algu.. Ne man vajag dārgāko mašīnu, lielāko māju. Es tikai gribu būt laimīga. Tik paradoksāli mūsdienās teikt kaut ko tik banālu. Un tomēr cilvēki grib dzirdēt atbildes, par ko es vēlos kļūt? Es parasti atbildu ierasto. To, ko cilvēki grib dzirdēt, – profesija, amats, vēl viens aizpildīts krēsls…
Es esmu parasts cilvēks. Viens no 7 biljoniem. Man nav superspēju, nav spējas lidot. Es neesmu ģēnijs. Tomēr es zinu, ka es esmu spējīga uz kaut ko. Tas varbūt būs nekas liels tik lielā mērogā kā pasaule, bet es gribu kaut ko sasniegt. Mani mērķi šobrīd ir tik parasti : izglītība, labas atzīmes, it kā tas kaut ko mainītu šajā pasaulē. Protams, ka nē.
Kādreiz es gribētu aizbraukt uz Parīzi. Es varētu aiziet uz Eifeļa torni, palūkoties no augšas, izjust elpu aizraujošo skatu, ieelpot vēju un izjust, kā tas izplūst cauri manām plaušām, tad ieplūst manās vēnās, artērijās, kapilāros.. Es ieelpotu Parīzi. Tajā mirklī ap mani klīstu cilvēki no visas pasaules ar tādu pašu mērķi kā man. Un tomēr katram savādāku. Tajā mirklī, es aizvērtu acis un smaidītu. Justu, kā pa vēnām plūst Parīzes vējš, just to ritmu, kas pulsē cilvēkos, kas atceļojuši uz šejieni.
Gribētu izveidot ģimeni ar cilvēku, ko mīlu. Nē, tas nav vienkārši izveidot ģimeni. Tas ir radīt vēl vienu ziedu šajā brīnišķīgajā dārzā. Es izvēlētos cilvēku, kurš izvēlētos mani. Mūsu dzīves mainītos. un mēs augtu viens otram blakus – kopā. Tā negaidītu pienākumu, negaidītu vajadzības. Tā vienkārši eksistētu no tā, kas dabiskā ceļā dzimst mūsos. Ģimene.
Es iedomājos par mājām. Mēs vienmēr uzskatām savas mājas par ēku, kas celta no ķieģeļiem, ar jumtu, ar logiem un durvīm, pa kurām ieejam un izejam simtiem reižu. Bet tās taču nav mājas. Mājas ir vieta, kur mēs dzīvojam ar sirdi un prātu. Vieta, kura sagaida mūsu sirdis, kad tās smeldz pēc vietas kur apgulties, vai vieta, kur prāts var uzsprāgt un radīt miljons jaunu domu. Mans mērķis ir būt šajās mājās. Dzīvot tajās ar sirdi un prātu, nevis fiziski tur atrasties.
Mans lielākais sasniegums ir eksistēt šajā pasaulē tā, kā es to šobrīd daru. Es cenšos rakt visu, ko zeme man dod, un elpot visu, ko gaiss iekrāj. Es cenšos palīdzēt, kā spēju, un domāt par visu pasaulīgo, kamēr to varu. Es tik bieži aizmirstu apstāties un padomāt. Apstāties un saprast, ko es vēlos. Man tādu brīžu ir ļoti, ļoti maz. Gribētos, lai ir vairāk.
Man ir tuvs cilvēks. Es šo cilvēku ļoti mīlu gan ar sirdi, gan ar prātu. Es tikai reizēm protu ierakties viņu sirdīs un prātos. Un es dievinu šo sajūtu, kad es jūtu, ka viņi atveras. Tam arī nav jānotiek bieži, tam jānotiek tikai tad, kad tas ir visvairāk vajadzīgs gan tev, gan viņam.
Šis, man ļoti mīļais cilvēks reiz stāstīja par puiku, kurš dzīvo dziļi laukos, netālu no viņa lauku mājas. Šajā pasaulē viņš nav sastapis ne skolu, ne bērnu barus, ar kuriem spēlēt spēles. Viņš nav redzējis neko vairāk par kokiem un laukiem. Reiz, satiekoties ar šo puiku, viņš ar to sācis spēlēties un runāties. Tika stāstīts par visādiem piedzīvojumiem, par pilsētu, par jūru, par draugiem. Zēnam tika apsolīts, ka viņam parādīs jūru. Liekas, kas tad īpašs ir jūra? Ūdens, zivis, viļņi? Bet šim zēnam jūra var kļūt par visu pasauli. Jūra var kļūt par iemeslu tam, ka, iespējams viņš kļūs par jūrnieku. Ka viņš kļūs par zinātnieku. Jūra var kļūt par iemeslu dzīvei. Un tajā mirklī viņš sapratīs, ka dzīvei ir mērķi. Viņš vēlēsies tos sasniegt. Un tas viss tikai tāpēc, ka viņš redzēs jūru.
Tad viņš teica, ka nu mēs būsim draugi. Un šis puika paskatījies uz viņu mirdzošām acīm un prasījis: „Kas ir draugs?” Par draugiem nepiedzimst, par tādiem kļūst. Un tādu nekad nevar būt daudz. Ir tikai daži, īsti, patiesi draugi. Manā uztverē draugs ir cilvēks, kurš esi tu. Bez radniecīgām saitēm, jūs vienalga esat dvīņi. Es gribētu saglabāt šos draugus, kas man ir tagad. Viņi tiešām ir es, un es esmu viņi. Nav nozīmes, ka šobrīd mūs šķir attālums, jūras, simtiem kilometru, galvenais ir pilnības sajūta, ko jūtam, kad esam kopā.
Reizēm šie divi orgāni, divas sastāvdaļas – sirds un prāts, sajūk, saputrojas, un mēs apjūkam. Nezinām, ko darīt vai ko teikt. Šis ir galvenais iemesls, kāpēc mēs izdarām kļūdas. Bet kas īsti ir kļūda? Tādu nav. Es ticu liktenim, viss notiek tāpēc, ka tam tā ir jānotiek. Katram no mums ir raksturīgi kļūdīties. Tas mums liek mācīties, liek just pasauli tādu, kāda tā tagad ir kļuvusi. Par kļūdām var kaunēties, bet ilgtermiņā tās tevi stiprina.
Es neredzu savu nākotni, tieši tāpēc es varu to radīt. Tur ir tas skaistums dzīvē. Mēs esam šeit ar iemeslu. Kļūstiet par kādu, esiet kādam kaut kas, radiet kādam kaut ko kā dēļ ir vērts dzīvot! Tas nav grūti. Tas ir vienkāršāk, nekā jūs iedomājaties. Palīdziet sasniegt kādam laimes sajūtu. Vienkārši uzsmaidiet garāmgājējam, un viņš, atnākot mājās, nedomās par to, kā aiziet no šīs dzīves, bet gan par to kas deva iemeslu jums uzsmaidīt tieši viņam. Mēs tik bieži aizmirstam par to, cik daudz var nozīmēt jebkura smalka lieta, ko paveicam šeit un tagad. Mans prāts un sirds. Citu cilvēku prāts un sirds. Tās tomēr ir divi ziedi, augoši no vienām saknēm. Mēs taču varam ļaut strādāt tiem kopā, lai piepildītu savus mērķus, palīdzētu citiem sasniegt viņu mērķus. Un nav jau runa par to vēju, ko es plānoju ieelpot Parīzē. Runa ir par to, ka mans mērķis ir izdzīvot šo vēju kopā ar visu Parīzi, visiem cilvēkiem, mīļajiem, draugiem un pat to puiku, kurš nekad nav redzējis jūru.
