Tikai apstājies un ieelpo

Kur tu tā steidzies? Tu taču zini, ka visas durvis ir vaļā un gaida tikai tevi, tikai tevi vienīgo un mīļo. Kāpēc tu nekad neizslēdz savu veco, apsūbējušo hronometru, kas skaita un skaita, sekundes ir kļuvušas mūžīgas, minūtes nebeigsies nekad, katra ir izplānota līdz sīkākajai detaļai. Tu zini, kas ir pauze? Nekas cits kā nepieļaujama izšķērdība? Bet varbūt bauda. Ko teiksi? Ak, tu nemāki baudīt, bet protams, kā lai rod to tur, kur pat teorētiski tā nav iespējama? Un vēl neviens domājošs prāts nav pierādījis pretējo.
Mana jaukā, es gribu lūgt tevi. Pārstāj uztraukties, pārstāj domāt, ja tu beigsi steigties, tas nebūt nenozīmēs, ka tev nav, kur tiekties. Horizonts vienmēr būs horizonts, arī polos tas būs tāds, kas nozīmē, ka mērķi ir bezgalīgi un tie nekad nepazudīs no tava redzesloka, ja vien neļausi iznīkt savai personībai. To tu atceries, tā ir jāsargā kā rets zieds, kuru bites apputekšņo, un tas zied vai jānoliek ēnā, kur tas zaudēs savu krāšņumu un kļūs par ēnmīli. Tu, kas tik jauna, kuras miesa kā zīds vēl maiga, bet acis avota ūdens dzidrumā, tev ir jānosargā sava iekšējā jaunība, neliec tai pāragri novecot, tieši to tu tagad dari.
Tāpēc apstājies, ievelc visdziļāko elpu, kādu esi izjutusi līdz šim, sajūti maigus vēja glāstus pāri saviem vaigiem, sagaršo gaisu, satausti tajā dzīvi radošas skābekļa notis. Aizver acis un sapņo, vienalga kas tas būs, zini, tavai fantāzijai nav robežu. Vienradži ir mīts? Nē, tu tos taču redzi. Ēģiptes piramīdas ir tūkstošiem jūdžu attālumā? Jā, bet tava iztēles roka spēj pieskarties to senajiem, nodrupušajiem bluķiem. Izlobi sevi no čaumalas. Es tev saku -rāmji nav skaisti. Un neskaties uz garāmgājējiem. Nē, nenovērsies, skaties, bet citām acīm. Tumšmate, miesas rozā vasaras kleitiņā, augstpapēžu kurpēs un pašpārliecinātu, pār pasauli stāvošu skatienu. Mazs puisēns brāžas kā viesuļvētra un gandrīz vai tevi no kājām nenones kā vecu māju. Vīrietis uzvalkā (aiz apkakles spīd laukā izlīdusi maza etiķete ar uzrakstu „Armani”) iet gausi, kājas kā smagus enkurus vilkdams, skatienu zemē sakoncentrējis, neredz nevienu, un sīks sfērisks miklums viņa tumšajos acu lokos nemanāmi laistās, arī tevi viņš pavisam nejauši sānā aizķer un tu krīti, nesaņemot ne atvainošanos.
Nedusmojies, labā, es teicu, skaties citādām acīm.
Pēc dažām sekundēm meitene satiekas ar draudzeni, apskāvieni, skūpsti un uzslavas par augtākajā līmenī nokārtotajiem eksāmeniem. Puisēns, kas tik traki skrēja, nu bauda savu dzērveņu saldējumu, kas bijis pēdējais veikaliņā. Bet vīrietis no ziedu veikala iznāk, rokā sēru vainagu turēdams – „Mīlēta sieva, mīloša māte, mīļotā meita.” Tu redzi, ka nekas nav tāds, kā izskatās.
Es ļoti gribu, lai tu būtu laimīga. Gribu, lai tu laicīgi aptvertu, ka dzīve nav četras sienas, neviens logs neslēpjas aiz restēm, nevienas durvis nav bez roktura - satver to stipri un neatlaid nekad. Sajūti spēku, mīli un esi vēl spēcīgāka, tu, kas reiz steidzās, tu, kas tagad proti apstāties un novērtēt. Tu esi mana cerība uz dzīvību, jo es esmu tava dvēsele.