Vislabāk es atceros ne-sajūtu. Vakuumu. Mulsinošais Nekas vēl nebija uzsprādzis, Visums vēl snauda iekš nebūtības, un es vēl nebiju piedzimusi. Arī tad, kad, nonākusi pasaules spilgtumā, spalgumā un skarbumā, pirmoreiz iekliedzos, apliecinot, ka „nu gan viss ir sācies”, joprojām ausīs dunēja pirmatnējais tukšums, aizsargmehānisms pret visām jušanām.
Sajūtas atsitās pret mani kā akmentiņi pret loga stikliem. Gadījās, protams, arī kāds smagāks eksemplārs, viens vai otrs stikls ieplaisāja, pat sašķīda druskās, un tad es raudāju visu debesu lietavas, smējos visu pasauļu smieklus, gan tikai neilgu brīdi. Saules riets vai ausma uz salauztajiem stikliem gleznoja mozaīkas, un, paveroties caur nu jau bojātajām sienām, es aptvēru, cik bagātīga ir pasaule ārpus „nekā”. Tomēr, ak, cik droša un pierasta ir dzīve pirms jebkā rašanās, cik viegli noticēt, ka nekā nav bijis, nav un nebūs..
Tāpēc manas sajūtas lēni un piesardzīgi izspraucās no melnas, smagas zemes kā pēdējie, visilgāk pēc gaismas tiekušies asni pavasarī. Uz lauka, virmuļojošā miglas jūrā, savas slaidās un purvainās kājas cilāja apmaldījušās (vai varbūt atradušās?) dzērves, un vienu garāmskrienošu mirkli es biju viena no tām un arī ap manām kājām vijās putnu smeldzīgi dūmakainās dziesmas. Bezgalība ir sekunžu simtdaļās, - tik maz un vienlaikus neaptverami daudz ir vajadzīgs, lai sajustu „pa īstam”.
Manī joprojām pulsē nebūtība, ne-sajūta, vēl aizvien mana ķermeņa šūnas un atomi ir pilni ar vakuumu, bet tagad es skatos tukšumā un redzu savu atspulgu katrā sīkākajā Visuma porā, jūtu ikkatru ievilkto elpu, sajūtas vairs nav akmeņi – tās ir spārnu vēzieni. Pasaules iekšupvērstā bezgalība griežas kā vilciņš manu acu priekšā, un nav skaistākas sajūtas kā būt dzīvai.