Atslēdzot sajūtu lādīti (2)

Sajūtas. Zinātnieki var cīnīties ar problēmu, kas radusies vienā no caurspīdīgajām mēģenēm, bet mums visiem ir jāizcīna cīņa ar sevi - ar savām sajūtām. Esmu mēģinājusi bēgt no tām, bet nesanāca. Skrēju projām, bet tās mierīgi sekoja, pielāgojās manam ritmam. Tās ir gluži kā gumija, kas pacietīgi stiepjas, kamēr velc to, bet pienāks brīdis, kad rokas nogurs, un tad tā atsprāgs atpakaļ. Iespējams, ka uz ādas paliks kāds sārts nospiedums, bet tieši visi šie nospiedumi mūs padara dzīvus. Tieši to dēļ mēs esam kas vairāk par tukšu čaulu.

Esmu pavadījusi daudz laika cenšoties saprast to, kāpēc dažus mirkļus atceramies, bet dažus nē. Piemēram, es vēl tagad atceros kādu vēlu vakaru, kad maziņa stāvēju pļavā, sniegs gurkstēja un čaukstēja zem manām kājām, bet tētis man blakus viļāja sniega piku. Jau pēc neilga brīža tā ar neaprakstāmu spēku triecās kokā, kas mierīgi stāvēja kādu gabalu tālāk. Nekas īpašs, vai ne? Iespējams, bet es vienalga atceros un nekādīgi neaizmirstu. Kāpēc? Dēļ sajūtām. Es atceros ne tikai skatu, bet arī to, kā acis iepletās, lūpas pavērās pārsteigumā, bet elpa kļuva daudz saraustītāka. Šajā īsajā mirklī es tiku atdalīta no pārējās pasaules - tajā brīdī nebija nozīmes tam, ko dara brālis vai tam, kādas politiskas intrigas tiek vītas citā zemē. Tas vienkārši bija vienaldzīgi, jo mana uzmanība piederēja kam citam. Patiesībā, šādi mirkļi ir uz katra stūra. Varat nemelot, es zinu, ka pat vakar bija kāds mirklis, kad jūs iegrimāt kādā sarunā, aizskatījāties uz kādu traku putnu vai... Nu, ideja ir skaidra, vai ne? Visi šie mirkļi ir pildīti ar sajūtām. Ja to nebūtu, tas būtu aptuveni tas pats, kas ēst aveņu pīrāgu bez avenēm. Iespējams, ka nebūs ļoti negaršīgi, bet tas vairs nebūs tas.

Ir nepieciešama dažādība. Neviens negribēs ēst šo aveņu kūku katru nedēļu, katru dienu un katru stundu. Reizēm tā ir jānomaina pret sālītu zivi, pat tad, ja zivis negaršo. Ja pagriežu galvu, lai palūkotos uz pagātni, tā ir bijusi pilna ar visdažādākajām emocijām. Spilgti prātā ir iespiedusies nakts, kad skrēju caur mežu, vēsais nakts gaiss svilpoja gar ausīm, bet apkārt sisināja sienāži, kurus tāpat kā mani bija apreibinājusi nakts saldenā smarža. Melnā apkārtne slēpa sevī noslēpumus, kas fascinēja ikvienu. Toreiz biju tiem vēl tuvāk kā jebkad. Neredzēju kukaiņus, kas rāpoja pa blakus esošajiem kokiem, bet es tos jutu, zināju, ka tie ir ar mani. Tomēr, tikpat spilgti atceros to dienu, kad stāvēju lidostā, kāja burtiski trīcēja, sitot nevienam neizprotamu ritmu, bet acis haotiski slīdēja pāri vēl haotiskākajam cilvēku pūlim. Šķita, ka esmu tik pārpildīta ar gaidām, ka sprāgšu. Nezināju, pašķīdīs vien putekļu mākonis, ko tūlīt aizpūtīs kondicionieris, vai būs iespaidīgs salūts. Vēlējos izmēģināt, bet apstājos. Atstāju to kā apceri kādai vēlai naktij, kad miegs būs izlēmis doties atvaļinājumā. Atgriežoties pie lidostas - manī kūsāja gaidu, prieka un atviegojuma mikslis. Kad beidzot ieraudzīju gaidītos cilvēkus, mani pārņēma neaprakstāmi tīrs prieks. Tas bija pavisam savādāks kā tas, ko piedzīvoju mežā - šis bija vienkāršs, bez izskaistinājumiem, bet tikpat spēcīgs kā reibinājums tumsā. Nav iespējams izvēlēties, kas patika vairāk. Šīs sajūtas vienkārši ir pārāk atšķirīgas, lai salīdzinātu, bet visas no tām ir vienlīdz svarīgas. Pat tās, kas liek acīm sažmiegties riebumā. Šie riebuma mirkļi ļauj efektīvāk izbaudīt prieku, jo savādāk jau mēs nezinātu, ka var būt savādāk. Nepazītu sāpes, kas aizved līdz gandarījumam.

Sajūtas ir jāsargā. Tās nedrīkst aizmirst. Ja nespēj atcerēties tās, ieslogi lādītē. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Paņem baltu papīra lapu, melnu pildspalvu un uzraksti savas atmiņas. Pēc tam ieliec lādītē, kuru aizslēdz ar atslēgu. Lādīte noputēs, bet to atverot, tur vēl aizvien atradīsies šīs lapiņas, kur būs pierakstīta cilvēka lielākā vērtība. Vērtība, kas mūs uztur dzīvus. Sajūtas.