Autors: Anastasija Soloveja / Jelgavas Spīdolas ģimnāzija
Vērtējums: +16
Vērtējums: +16
Skumjas un pārmetumi sev - tā mana ikdiena bija. Sāpīgi šādi dzīvot, bet lai vai kā, maza cerība mita. Cerība, ka viss reiz atkal būs labi.
Pieļaut kļūdu - tas bija vienkārši, nožēlot to - mokoši, bet vēlēties, kaut to es nekad nebūtu pieļāvusi, bija sāpīgi. Manas atvainošanās tika noraidītas. Tā nu laiks gāja. Vientulība un skumjas pamazām iznīcināja visu. Bet kas mani izglāba? Ticēt vai neticēt? Tā mazā cerība, kas pēc katras atraidīšanas neizgaisa. Tā bija mana ticība.
Neizteikt to, cik tava klātbūtne ir īpaša. Tavs tuvums man kā gaiss, kad tā nav, pamazām elpa aptrūkst. Tikai tu man liec patiesi smaidīt. Tukšums manī valdīja, viss tik nenozīmīgs šķita, kad no tevis nebija ne vēsts. Tā vien likās, ka bez elpas mokoši dzīvoju kopā ar visu nepieņemto atvainošanos.
Bet nu tu to visu beidzot saprati. Sajutu es tavu piedošanu. Ir tik brīnumaini skaisti, ka tas brīdis pēc visām ciešanām ir pienācis. Prieks, laime un līksmība sirdī. Mirdzums manās acīs no jauna staro , vēl kvēlāks, vēl mīlošāks. Viss nu ir savās vietās.
Reizēm pārdzīvojumi ir ļoti nozīmīga pieredze. Es tagad pat nenožēloju savu kļūdu - tā ir manas dzīves pirmā mācība. Un tieši tāpēc, ka manī mita cerība, dzīve man pavēra vēl skaistākas iespējas.
