Manas sajūtas mūsdienu sabiedrībā (12)

Es redzu.. Es dzirdu.. Es jūtu. Un es jutīšu vienmēr. Katru mirkli šīs sajūtas ir citādākas. Tās sniedzas no nepārvaramām sāpēm līdz vislielākajai laimei. Bet tomēr virsroku ņem neizpratne. Parasti neizprotamais ir cilvēks, jo dzīvnieks ir tas, kas mīl un uzticas bez aizspriedumiem. Bet cilvēks tāds noteikti nav. Cilvēks ir citādāks.. Es pat nebaidos lietot vārdu "savādāks".
Sēžu skolas solā. Skolotāja ātrā tempā raksta formulas uz savas jaunās, interaktīvās tāfeles. Kārtējā stunda, kurā jārēķina bezgalīgie "x" meklēšanas uzdevumi un jāsamierinās ar domu, ka galvā jāiekaļ 10 jauni termini. Bet kā ar stundām, kur nav jāiemācās pliki gramatikas likumi un aukstas formulas? Kā ar stundām, kur skolēni var apspriesties par īstās pasaules problēmām, piemēram, kā pasaudzēt savu bērnu no sabiedrības agresijas un kā izdzīvot ļaunuma pilnajā pasaulē, kur visi cīnās par izdzīvošanu? Man tādas ir 2 stundas, kur varu izbaudīt sarunas un dzīves ļaunuma izpratni. 2 stundas nedēļā. Cik nožēlojami pārējos priekšmetos skolēnu pārvērst par aukstu rēķināšanas mašīnu, kuram vēl ir jāzina visi gramatikas likumi un eksaktie, ekonomiskie termini un "pliki" fakti..
Tas vēl nav viss pie neizpratnes. Izeju skolas gaitenī. Mazie 5. klases zēni skrien kā aizsvilušies un aurē krievu valodas vārdos, kas manā prātā ienāk tikai pēdīgāko dusmu gadījumā.. Vai tiešām viņi ir tā audzināti? Kāpēc mūsdienās bērni ir tik ļauni, agresīvi un rupji? Bērns, kurš nelieto rupjus vārdus, nepiekļūst internetam un kuram nav mobilais telefons, tiek atstumts no savu vienaudžu loka. Kāpēc? Jo viņš nekā nezina? Tādēļ visi pielāgojas, jo nevēlas palikt vientuļi.. Cik netaisnīga ir šī pasaule.
Es tikai vēroju. Vēroju, esmu neizpratnē, bet vairs nebrīnos. Es brīnījos pirms pusgada, bet nu jau vairs nē. Paveros pa logu - 8. klases meitenes skrien piecu minūšu starpbrīdī smēķēt. Atbrauc policists un kārtējie protokoli. Un visa skola par to runā, un viņas ir gandarītas par to. Un tāpat esmu neizpratnē par ierakstiem sociālajā vietnē "Twitter" : "Atkal jāpagraizās; ak, nē, viņš mani pameta, kā es tagad dzīvošu?" Pēc nedēļas jau atkal "tvīti" par jauno mīlestību. Mīlestību? Vai tiešām viņi to saprot tā? Vai tad tā vietā nevarētu ielīst mātes klēpī un pateikt paldies par visu, ko viņa mūsu dēļ ir pārcietusi? To viņa būtu pelnījusi, nevis bērnu, kurš bēg no mājām ar sagraizītām vēnām, bļaujot, ka vecāki viņu nesaprot. Kaut vairumā bērni nemaz nesaprot, cik daudz sviedrus ir lējuši vecāki, lai sniegtu bērnam pusdiennaudu, kuru bērns izpīpē, slapstoties aiz skolas.
Vai tiešām sarūk to cilvēku skaits, kuri dzīvēs saprot vērtību un cīnās par laimi? Es sajūtu spiedienu no sabiedrības; ir jāpielāgojas visiem, ja ne - tiktu izstumts no tās. Es vēlos cilvēkus, kuriem ir svarīgi kopīgā laimes sajūta, smieklu šaltis un brīvības izpratne. Sabiedrība, kurā visi ir vienlīdzīgi un nav tādu, kuri ir nolikti "plauktiņu zemāk". Es gribu mieru, drošību un vienlīdzību. Lūk, tādas ir manas sajūtas.