Manas sajūtas stāsts

Sajūtas. Šis viens vārds izsaka neizsakāmi daudz. Kādam tas nozīmē laimes sajūtu, kādam - sāpes, bet cits to vienkārši nespēs izteikt vārdos. Tā tam arī jābūt, katrai sajūtai ir savs stāsts, kuru ir jāsargā. Tās nevar nopirkt, tās ir jāizdzīvo jau no pašas dzimšanas. Īstā sajūta pipildīsies līdz galam tikai tad, ja patiešām to vēlēsies. Sajūtas ir brīnišķīgākais, kas cilvēkam jebkad ir dots, bez sajūtām, tu nemaz nejustos kā cilvēks. Bez sajūtām neviens nebūtu tāds, kāds ir tagad. Mūziķis nebūtu mūziķis, jo viņam nebūtu mūzikas sajūtas sirdī. Rakstnieks nemaz nebūtu rakstnieks. Viņam pietrūktu izdomas, pacietības un izjūtas. Tā es varētu turpināt ligi, bet jūs jau noteikti saprotat, ko es gribu pateikt. Savas sajūtas ir patiešām grūti aprakstīt, bet es to varu, jo esmu stipra. Vienmēr tāda esmu bijusi.


Šis ir ziemas vakars. Esmu mājās no skolas un uzreiz ķeros klāt mājasdarbiem. Tad uz brīdi apstājos un domāju. Ļoti stipri par kaut ko domāju, pati nesaprazdamo par ko īsti. Tad tā kā neliels sitiens no iekšpuses un es sapratu, ka domāju: 'Kāpēc ārā nav sniegs?' Ārā ir janvāra vidus, bet nav ne sniega, ne ziemas noskaņas. Nav tas, kas izraisa ziemas prieku. Uz brīdi es noskumu, bet es esmu tikai pusaudze, man priekšā vēl ir neskaitāmi daudz ziemu. Atkal sāku par kaut ko domāt. Sāpes un prieks pēkšņi manā dzīvē sāka krustoties. Vairs nevarēju saprast, kas no abiem ir vairāk. Tēta aiziešana, vecāku strīdi, draugu nodevība un meli, vai tomēr, brālīša ierašanās, jauns dzīvnieciņš, idejas un gandarījums par veikto?


Atceros sevi pavisam mazu, tik mazu, ka neredzēju pāri galda malai. Uz tā atradās sniega bumba un iekšā sniegavīriņš. Mamma teica, ka viņam tur ir labi. Viņš esot ieslēgts brīnišķīgā pasaulē. Es atceros, ka dzimšanas dienā saņēmu fotoaparātu. Man patika iemūžināt mirkli pirms tas ir pagaisis. Atceros, kā es un mamma braucām skatīties lielo iegruvumu zemē. Apbrīnojami, ko tik tā neaprija! Tomēr, atceros arī ļaunāko atgadījumu ģimenē. Tā bija dien, kad man brālītis gandrīz pārstāja elpot. Viņš nejauši aizrijās ar divdesmit saantīmu monētu, lēnam kļuva bālganss un sejiņa - auksta. Pēkšņi monēti pati no sevi izkrita viņam no mutes un mamma nebeidz pateikties Dievam. Viņa man un brālim nopirka sunīti, mēs nevarējām beigt priecāties. Tagad, kad man paliek slikti vai skumji, es esmu laimīga, jo man ir sajūta, ka varu visu izstāstīm sunītim un viņa mani uzklausīs un sapratīs, kaut arī nespēs atbildēt.


Šis bija mans sajūtu stāsts. Vēlu jums visiem ilgu, laimīgu un sajūtu pilnu dzīvi! Nepalaidiet garām mirkļus un neskatieties atpakaļ, nekad, jo tā jūs varat palaist garām to, kas tikai vēl ir priekšā.


Elizabete Čekstere.