Lidosta ”Rīga”. Ierastā drūzma starp turp ejošiem un šurp nākošiem cilvēkiem. Skan paziņojums par kādas lidmašīnas nolaišanos un aicinājums iekāpt kādā citā. Kādā, ar kuru atkal dosies projām daļa no tiem latviešu tūkstošiem, kas jau ir aizlidojuši un dzīvo svešumā. Kāpēc? Kāpēc viņi dodas prom no savas dzimtenes – Latvijas? Cilvēki aizlido, atstājot to, kas viņiem pieder, neko neprasot pretī, lai par augstu cenu iegūtu to, kā dēļ cilvēki dzīvo šajā materiālo vērtību pasaulē. Pārāk dārgi ir jāmaksā, jo, es domāju, nav tāda cilvēka, kas ar vieglu sirdi pamet savu dzimteni. Taču ir jāmaksā, jo daudziem latviešiem tā ir vienīgā iespēja bezizejas situācijā. Latvieši aizlido ar cerību par jaunu dzīvi, paņemot līdzi vienīgi atmiņas, atstājot visu skaisto, kas rodams mūsu dzimtenē.
Latvija ir valsts, valdība, tauta un zeme. Un nav jāvaino valsts par to, ka valdība neprot to pārvaldīt. Vainojot tos cilvēkus, kas savās rokās tur Latvijas varas grožus, mēs nedrīkstam noniecināt dabas skaistumu. Tas ir vienīgais, kas pieder katram latvietim neatkarīgi no tā, cik viņam naudas ir kabatā. Nav jāmaksā par saulrieta debesīm un pirmo sniegu, taču prieks un sajūsma, tos redzot, ir neizmērojams. Un vienmēr mēs apjaušam, ka vismīļāk saulīte silda dzimtenē, visbaltākais sniegs un visdzidrākās debesis ir dzimtenē, pat tad, ja tās ir mākoņiem klātas. Nav jājautā, kāpēc mūs sajūsmina pirmā baltā sniegpulkstenīte un rudens lapu zeltā klāti pakalni un ielejas. Daba vienmēr ir raisījusi apbrīnu un prieku cilvēkos. Tajā mirklī, kad tā mūs apskauj ar savām siltajām rokām, aizmirstas šodienas neveiksmes un tukšā kabata. Dabā var smelties spēku jebkurā laikā, jo tā vienmēr ir mainīga, it īpaši pie mums Latvijā.
To gadu tūkstošu laikā, kopš Latvijas teritoriju sāka apdzīvot pirmās tautas, ir veidojusies mūsu valsts vēsture. Tika uzceltas un paplašinātas pilsētas. Arī mūsu tautas lepnums – Latvijas galvaspilsēta Rīga, kas glabā sevī daudz bagātību un noslēpumu. Kopš laiku laikiem cēla, nopostīja un atkal uzcēla pilis, kas tagad ir cita par citu skaistākas un savādākas. Mums ir Jaunpils viduslaiku pils, kuras biezajos mūros, šķiet, vēl turpina dzīvot pagātnes tēli. Mums ir Rundāles pils, kuras gaišajās zālēs kājas pašas sāk locīties dejas soļos un kuras skaistajos rožu dārzos, šķiet, ir paslēpušās laumiņas, kas sūta mums gaisa skūpstus. Mums ir Aglonas bazilika, kurā mīt cilvēka pazemība pret mūžīgo Dievu. Latviešu tautai pieder ļoti daudz skaistu un varenu lietu. Ir tikai jāmāk tās saskatīt.
Latvijā ir dzimuši daudzi radoši un talantīgi cilvēki, kuru vārds ir zināms plašajā pasaulē. Pianisti, dziedātāji, dejotāji, aktieri, komponisti, gleznotāji, rakstnieki, sportisti – visi, izcili katrs savā jomā, ir radījuši bagātu un skaistu mūsu mākslas un kultūras dzīvi, tādēļ prieks un lepnums par to ir jājūt katram latvietim. Mēs varbūt esam maza, taču stipra un radoša tauta, kurai ir sava skaistā dzimtene Latvija un saujiņa spožu zvaigžņu.
Katrā latvietī slēpjas visas tautas spēks, un tikai kopā, katram liekot klāt sava darba augļus, ir iespējams veidot stabilu un vienotu valsti. Mums ir skaista zeme, kultūras un vēstures bagātības, izcilas personības, un no tā visa mēs varam smelties spēku un iedvesmu, lai spertu soli uz priekšu. Nav jāgaida no citiem kaut kādus brīnumus, jo tikai mēs paši varam tos radīt. Es esmu pārliecināta, ka katrs cilvēks vēlētos dzīvot savā dzimtenē, taču, lai tā varētu notikt, ir nedaudz jāpacīnās. Atrisinājums slēpjas nevis citu nosodīšanā, bet gan pašu rīcībā.
Paceļas lidmašīna, kurā atrodas arī mani radinieki un draugi. Viņi neaizmirsīs ne mani, ne savu dzimteni, taču, skatoties Anglijas saulē un tās apspīdēto torņu smailēs, viņi jutīs sāpes par to, ka valsts, kurai jākļūst par viņu jaunajām mājām nav viņu dzimtene. Cilvēks pierod pie pārmaiņām, un arī valodu mani draugi apgūs, taču atstāto dzimteni neaizstās nekas. Viņi ir tur augšā – lidmašīnā un nu jau prom, es esmu lejā un, ejot ārā no lidostas, mani apņem sniegpārslu virpulis. Es smaidu – tas ir manas Latvijas sniegs. Tagad mums pieder cerība, ka kaut kad nākotnē svešumā dzīvojošajiem latviešiem būs iespēja atgriezties savā skaistajā dzimtenē.
