“Vēsture visur un visos laikos ir tikusi rakstīta ar asinīm.” Tā teica rakstnieks Kārlis Skalbe. Mani ļoti ieinteresēja šie vārdi, es nolēmu cītīgi izurbties vēlreiz cauri Latvijas vēstures grāmatām, lai noskaidrotu to, ko skolas gados nebiju izpratis vai apguvis. Tādēļ tagad saprotu, ko Latvijas iedzīvotājiem ir nācies pārciest vēstures griežos. Pirmkārt, pirmās brīvvalsts izveidošanās. Otrkārt , padomju un nacistiskās Vācijas okupācijas īsie, bet ļoti nežēlīgie gadi. Treškārt, lielā PSRS okupācija, kas ilga garus gadus, un kuras laikā mūsu iepriekšējās paaudzes izbaudīja visus „priekus”, ko sniedza iespēja dzīvot sociālismā. Ceturtkārt, riskantais ceļš uz valstiskas neatkarības atjaunošanu 20.gs. 80. gadu beigās. Un visbeidzot, piektkārt, grūtais ceļš veidojot savu jauno, moderno Latviju.
Pirmā pasaules kara sākumā, kad Latvijas rietumdaļā saimniekoja Vācijas karaspēks, latvieši patriotisma uzplūdos pieteicās jaunizveidoto Latviešu strēlnieku bataljonu sastāvā, kuri bija pakļauti Krievijas Impērijai .Šie puiši domāja, kā padzīt ļaunos vāciešus. Par brīvvalsti neviens tajā laikā skaļi nerunāja, lai gan, doma tika pieļauta. Taču tautā populārāks un arī politiķiem patīkamāks sauklis bija : Brīva Latvija brīvā Krievijā!”. Ar šādu saukli uz lūpām, tad arī mūsu streļķi devās pret pelēkajiem spēkiem Laikam skrienot, pienāca kara beigas, Krievijas un Austroungārijas impērijas sabruka, un to vietā izveidojās vairākas jaunas valstis. Tostarp arī Latvija, kaut gan tas sanāca bezmaz vai spontāni, jo gandrīz visu gadu situācija mainījās ja ne pa mēnešiem, tad pa dienām, gan īpaši novembrī. Pirms Latvija tika proklamēta, tā bija Apvienotās Baltijas hercogistes sastāvdaļa, kas tika izveidota 1918.gada 5.novembrī, šo veidojumu varētu saukt par vienu no īsāko mūžu piedzīvojušajiem, jo Baltijas karalistes mūžs beidzās tā paša gada 9.novembrī, dienā, kad beidza eksistēt arī Vācijas impērija. 11.novembrī Lielbritānija atzina Latvijas Nacionālo padomi, kas bija lielākais grūdiens, lai ķertos vērsim pie ragiem un īstenotu šo pārdrošo sapni-savu valsti. Vēl viens apstiprinājums tajā laikā valdošajai situācija bija tas ka tikai dienu pirms galvenā pasākuma tika izveidota Tautas padome . Valsts tika proklamēta 18.novembrī, tagadējā Nacionālā teātra ēkā. Klāt bija visi topošie politiskie spīdekļi-Ulmanis, Zemgals, Čakste, Meierovics. Pilsētā gan šo ziņu uztvēra ar, nelielu neticību, reti kurš zināja, ka ir vēsturiska notikuma laika biedrs. Taču par spīti lielajai tautas neticībai, par spīti tam, ka „valsts” teritorijā atradās Krievijas un Vācijas karaspēks, par spīti tam, ka kara gaitā tika zaudēti lieli cilvēku upuri un liela daļa rūpniecības uzņēmumu tika evakuēti iz Krieviju, Latvija tika proklamēta.
Taču līdz pirmajām lielajām problēmām nebija ilgi jāgaida. 1919.gada aprīlī Ridigers fon der Golcs, kura padotībā atradās vācu armijas daļas, sāka plānot apvērsumu, ko, protams, arī veica. Radās A. Niedras provāciskā valdība. Tika ieņemta Rīga. Ulmanis ar savu kabinetu bija spiests bēgt uz Liepāju. Jūnija vidū latvieši kopā ar igauņiem pieveica vāciešus. Golcs paraksta Stradzumuižas pamieru. Rudenī, nebūdams mierā ar to, Viņš izplāno vēl vienu uzbrukumu. Sadarbojoties ar ambiciozo pulkvedi Bermontu Avalovu, uzbrūk Rīgai, taču tālāk par Pārdaugavu netiek. Viņu aptur jaunizveidotās Latvijas armijas vīri, kuri bija sliktāk bruņoti. Bet pielietot meistarīgas taktikas, lai panāktu savu.
Pirmā PSRS okupācija iesākās ar to, ka 1940.gada 20.jūnijā tika gāzta K. Ulmaņa valdība. Latvija tika okupēta. Tika nomainīti visi vadošie darbinieki, izveidota marionešu valdība ar Augustu Kirhenšteinu priekšgalā. Pamazām, ar Sarkanās Armijas un vietējo iedzīvotāju palīdzību, tika pārņemta visa Latvijas teritorija . Notika aresti, pirmos arestēja ierēdņus , militārpersonas, tiesu darbiniekus un cilvēkus , kuriem bija sakari ar ārvalstīm. Aresta iemesls- cīņa pret strādnieku šķiru. Līdz 1940. gada novembrim, kad okupētajā Latvijā oficiāli stājās spēkā Krievijas Kriminālkodekss, vismaz 1500 cilvēku jau bija arestēti politisku motīvu dēļ. Tika grauta arī Latvijas ekonomika. Cenas auga neapturami, īpaši – apģērbam, kurpēm (1940. gada augustā labu rudens vai ziemas mēteli varēja nopirkt par 68 latiem; decembrī – par 500 rubļiem). Rūpniecības preču cenas padomju okupācijas gada laikā pieauga sešas, pārtikas cenas trīs reizes. Parādījās padomju sistēmas neatņemamas sastāvdaļas: rindas veikalos, blats, melnais tirgus, speciāli veikali un apgāde partijas nomenklatūrai. 1941. gada 15. maijā sākās arī sviesta, gaļas un desu pārdošanas normēšana – kaut kas neredzēts Latvijā līdz 1940. gada jūnijam. Visa Latvijas ekonomika pakāpeniski, bet neatgriezeniski tika "piegriezta" pēc PSRS modeļa. Jau pirmajā padomju gadā rūpniecībā parādījās vairākas okupācijas režīma politikas iezīmes. Lielākie uzņēmumi tika pasludināti par Vissavienības uzņēmumiem (VEF, "Vairogs", "Tosmāre", "Sarkanais metalurgs"). Tie arvien vairāk zaudēja sakaru ar Latvijas ekonomiskajām vajadzībām, tika mākslīgi palielināti un sāka ražot pārsvarā visai Padomju Savienībai. Atkarība tika palielināta, lai izskaustu jelkādu okupētās Latvijas saimniecības neatkarības palieku. Vistraģiskākais liktenis sagaidīja Latvijas kultūras un civilizācijas būtiskāko daļu – laukus, kuros dzīvoja pāri par 60% valsts iedzīvotāju. Tika sākta agrārā reforma, kuras viens no mērķiem bija izdalīt zemi bezzemniekiem. Daudzi jaunie sīksaimnieki – īpaši Latgalē – kļuva par dedzīgiem padomju varas atbalstītājiem, nenojaušot, ka gatavo sev galu, nākamajam okupantam ierodoties. Vēl citus sagaidīs visrūgtākā vilšanās pēckara gados, kad pat šie sīkie pleķīši tiks atsavināti un to īpašnieki sadzīti kolhozos. Pilnīgi skaidri iezīmējās tendence ar novārdzinošajiem nodokļiem izputināt zemniekus un piespiest viņus "brīvprātīgi" dibināt kolhozus vai sovhozus. Padomju terors savu kulmināciju sasniedza tad, kad PSRS Tautas Komisāru Padome 1941. gada 14. maijā izdeva lēmumu "Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldovijas". Tas nozīmē, ka no Latvijas un citām padomju republikām tiks izsūtīts liels skaits cilvēku. Šis lēmums realizāciju piedzīvoja naktī no 14. uz 15. jūniju, kad uz Sibīriju izsūtīja zemniekus, inteliģences pārstāvjus un ebrejus. Nešķiroja ne pēc vecuma, ne dzimuma. Ļoti daudzi mira ceļā. Bet ar to vēl nebija gana, drīz pēc nacistu ienākšanas LPSR teritorijā padomju varas iestādes izvērsa masu politieslodzīto slepkavības, politieslodzītie bija 96,73% no visiem ieslodzītajiem. Kopumā tika nogalināti vismaz 349 ieslodzītie.
PSRS armijas spēkus negaidīti pārsteidza Vācijas armijas uzbrukums 1941.g. 22. Jūnijā aviācija bombardēja armijas daļas Liepājā, Ventspilī u.c. 1. jūlijā vācieši ienāca Rīgā, acīmredzot cilvēkiem pilnībā pietika ar vienu gadu padomju dzīvesveida, lai vāciešus sagaidītu kā atbrīvotājus- ar ziediem un skaļiem aplausiem, . PSRS spēki rīkojās nekoordinēti un nespēja aizstāvēties- atkāpās atpakaļ uz Krievijas teritoriju. 8. jūlijā Latvija pilnībā bija zem Vācijas armijas kontroles. Sāka veidoties pašaizsardzības organizācijas, kuras izrēķinājās ar padomju režīma atbalstītājiem vai cilvēkiem, kuri tika turēti aizdomās. Netrūka arī tā saucamās „pašattīrīšanās”, kad pašaizsardzības grupu dalībnieki nogalināja savus biedrus. Bija arī personīga izrēķināšanās. Tika nogalināti toreiz sabiedrībā zināmi cilvēki, nogalināmajiem bieži vien pašiem bija jārok sev kaps. Drīz vien tika izveidota administratīva teritorija ar nosaukumu Ostlande, kura sevī iekļāva visas Baltijas valstis un daļu Baltkrievijas, kuras centrs bija Rīga. Izveidoja Zemes pašpārvaldi, kurai uzticēja pildīt saimnieciskas funkcijas, taču ļoti ierobežota institūcija, darbojās kā vācu civilpārvaldes papildelements un nevarēja patstāvīgi izlemt nevienu politiski kaut cik nozīmīgu jautājumu - nevienu lēmumu vai rīkojumu tā neizdeva bez okupācijas iestāžu akcepta. Varasiestādes atcēla padomju varas izveidoto zemes reformu, taču tā nebūt ne visi tika atpakaļ pie saviem īpašumiem. Tie, kuri pie tiem netika, strādāja tajās saimniecībās, pie kurām tika pievienoti viņu īpašumi. Cenzūra bija cieņā arī šajā laika posmā. Visas avīzes pirms iznākšanas pārbaudīja cenzūra. 1941. gada oktobrī Rīgas radiofonu iekļāva reiha radio struktūrā RRG (Reichs Rundfunk GmbH), izveidojot Ostlandes raidgrupu. Radiofona pārraidītās jaunākās ziņas tika saņemtas no Vācijas Ziņu biroja un latviešu redakcija tikai tās pārtulkoja un sakārtoja. Mainījās arī simbolu lietojums presē: “brīvo Latviju” nomainīja “atbrīvotā Latvija”, dažādu dzīves sfēru “atjaunošanu” nomainīja “jauncelsme” un “jaunuzbūve”, bet “vecā” jeb “iepriekšējā Latvija” propagandā tika lietota vienīgi kā negatīva kategorija. Tāpat kā citur Eiropā, kur saimniekoja nacisti, arī Latvijā tika izvērsts genocīds pret ebrejiem, čigāniem un vietējo pamatnāciju, šajā gadījumā, latviešiem. Latvijā tika izveidotas 2 koncentrācijas nometnes- Salaspilī un Mežaparkā. Mazākas nometnes bija sastopamas arī citviet Latvijā. Visizplatītākais nometņu veids Latvijā bija darba nometnes, šajās nometnēs izmitināja cilvēkus, kuri bija vācu tautai kaitīgi. Ieslodzītie lielākajā daļā gadījumu bija bez vainas, vai nebija izdarījuši tādu pārkāpumu, par kuru viņus pēc likuma drīkstētu nošaut. Rīgā tika izveidots geto, kas atradās Maskavas forštates teritorijā, tajā tika sadzīti visi Rīgas ebreji, no kuriem daļa vēlāk tika nošauti. Daļai apcietināto paveicās vairāk, ja tā var teikt, viņi tiki nosūtīti piespiedu darbos uz Vāciju. Liela daļa no nosūtītajiem bija „Latgales akcijas” upuri, pēc vietējo pašvaldību ieskatiem „politiski neuzticamie” cilvēki.
1943. gadā sākās iesaukšana Vācu leģionā, sākumā pieteikšanās bija brīvprātīga, taču ar laiku, kad armijas vadība secināja, ka pieteikšanās ir visai gausa, tika izziņota mobilizācija, kas skāra ļoti daudzas latviešu ģimenes. Karavīri tika sūtīti kaujās pret PSRS, kur nereti sastapās ar latviešiem, kas dienēja Sarkanās armijas sastāvā. Vienas no smagākajām kaujām tika aizvadītas Volhovas purvos, kā arī 1945.g. tepat Latvijā Kolkas rajonā, jeb tā saucamajā Kurzemes katla, tur notika pēdējā kauja pirms Vācijas kapitulācijas. Nacistu valdīšana beidzās līdz ar visas Vācijas padošanos Sabiedrotajiem spēkiem.
1945.g. maijā Latvija atkal kļuva par PSRS sastāvdaļu. Pēc padomju armijas atkārtotā iebrukuma vairāki tūkstoši latviešu uzsāka bruņotu pretošanos okupācijas varai. Nacionālo partizānu cīņas ilga līdz 1956. gadam. Režīms pēc kara izvērsa plašas represijas - zemniekus piespieda stāties kolhozos, veica cilvēku izsūtīšanas un arestus, aizvien biežāk politiskos disidentus ieslodzīja nevis cietumā vai sodīja ar nāvi, bet gan turēja psihiatriskajās slimnīcās, pakļaujos „pacientus” nenormālai zāļu iedarbībai, tādā veidā padarot šos cilvēkus rīcībnespējīgus un sabiedrībai nederīgus. No sabiedrības tika izslēgti nevēlami inteliģences pārstāvji. Liela daļa cilvēku, lai nenonāktu VDK nagos devās bēgļu gaitās. Pēc Staļina nāves, laikā, kad pie varas nāca Hruščovs, lielā terora ēra beidzās, sākās jauns laika posms, „Atkusnis” . 1954. gadā tika atbrīvoti 31 000 dzīvi palikušie ieslodzītie un deportētie no Latvijas. Latvijā šajā laika periodā ar jaunām tēmas un formas meklējumiem savus darbus sāka izdot jauna dzejnieku un rakstnieku paaudze, tajā skaitā Ojārs Vācietis un Vizma Belševica. Latvijas PSR vadību sāka pārņemt jaunāki komunisti, kuri bija auguši neatkarīgajā Latvijā un darbojušies aizliegtās pagrīdes organizācijās 30. gados. Viņiem bija atšķirīga, ideālistiskāka izpratne par komunismu un tā nozīmi Latvijā nekā viņu biedriem, kuri ilgi bija dzīvojuši un strādājuši Staļina vadītajā Padomju Savienībā, spilgtākais no viņiem bija Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Eduards Berklavs . Pēc notikumiem Polijā un Ungārijā berkalvieši arī sāka rīkoties brīvāk un ne visu darīja pēc Maskavas pavēlēm. Viena no galvenajām lietām, ko viņi centās izdarīt, bija, apturēt cittautiešu nekontrolēto ieceļošanu, kuri devās uz LPSR darba meklējumos. Drīz vien Berklavu atcēla no amata un aizsūtīja darbā uz Krieviju. Šāda rīcība palielināja to cilvēku skaitu, kuri bija nelabvēlīgi noskaņoti pret padomju varu. Pēc Hruščova atstādināšanas no amata pie varas nāca „mūžīgais vadonis” Leonīds Brežņevs. Vairāki man pazīstami cilvēki ir teikuši, ka Brežņeva laiks ir bijis tas pats labākais. Taču tieši šīs divas desmitgades var iezīmēt kā beigu sākumu, šajā laikā sākās PSRS tehnoloģiskais, gan morālais pagrimums, jo tad sagruva gandrīz visi komunisma ideāli, sākot jau ar pašu galveno: bezšķiru sabiedrība. Tas viss skāra arī Latviju. Izveidojās nomenklatūra – cilvēku šķira, kurai bija vairāk priekšrocību nekā pārējiem, piemēram, pirkt labākus dzīvokļus, braukt ārzemju ceļojumos, iepirkties īpašos veikalos. To visu kopā sauca Stagnācija. Latvijā sākās pārtikas un rūpniecības preču trūkums. Radās blata sistēma. Vēl šajā laika posmā aizvien aktīvāk sāka darboties disidenti, kuriem bija sakari ar ārvalstīm. Viņi iestājās pret okupācijas varu.
Latvijas neatkarība bija iespējama pateicoties dažādu politisku faktoru mijiedarbībai. Sākās viss ar to, ka 1985. Gadā par PSRS vadītāju kļuva Mihails Gorbačovs, kurš izvērsa dažādas reformas un pārkārtojumus valsts sistēmās. Radās vairākas cilvēku kustības, kuru mērķis bija Latvijas neatkarība Pirmā nopietnā akcija notika 1987.gada 14. jūnijā - 1941. gada deportāciju gadadienā, kura satricināja ne tikai Latviju, bet arī visu PSRS bija aktīvistu grupas „Helsinki 86” ziedu nolikšanas akcija pie Brīvības pieminekļa. Parastos apstākļos milicija vismaz pusi no akcijas dalībniekiem un skatītājiem būtu apcietinājusi, taču ne tagad, kad Gorbačovs tika izziņojis Pārbūves politiku. Nu maisam gals bija vaļā, tā paša gada 23. augustā notika mītiņš par godu Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanai. Bez milicijas klātbūtnes neiztika, jo nevarēja zināt, kā tas viss izvērtīsies, taču viss beidzās mierīgi. Aptuveni gadu vēlāk notika Latvijas Rakstnieku savienības plēnums, kurā diskutēja par nekontrolēto imigrāciju, latviešu valodas ierobežošanu, vides un ekonomiskajām problēmām. Punktu uz „i” pielika politiskā komentētāja Mavrika Vulfsona runa, kurā paziņoja, ka 1940. gadā Latvija neiestājās draudzīgo republiku savienībā, bet tā tika vardarbīgi okupēta. Aculiecinieki stāsta, ka runas laikā Latvijas PSKP vadītājs vismaz reizes trīs nomainījis sejas krāsu. 1988.g. 8. oktobrī tika nodibināta Latvijas Tautas Fronte, par tās vadītāju iecēla žurnālistu Daini Īvānu, kurš neilgu pirms tam bija uzrakstījis rakstu pret Daugavpils HES būvniecību, kas sabiedrībā radīja plašu rezonanci, jo Īvāns atklāja to, ka HES būvēšanas dēļ tiktu pazudinātas vairākas ainaviskās vērtības t.sk. Daugavas loki, kas Latvijas sabiedrībai šķita svarīgas. Būtībā tas bija galvenais grūdiens, lai tiktu dibināta Tautas Fronte. Šī organizācija kļuva par noteicošo politisko spēku atmodas laikā. LTF atļāva piedalīties LPSR Augstākās padomes vēlēšanās, tādējādi konkurējot ar oficiālo Komunistisko Partiju. Tika dibinātas arī citas apvienības, kas vēlākajos neatkarības gados kļuva par ietekmīgiem politiskajiem spēkiem. Piemēram LNNK. 1989.g. atzīmējot Molotova- Ribentropa pakta 50. gadadienu, visu triju Baltijas valstu neatkarības atbalstītāju biedrības sarīkoja akciju „Baltijas Ceļš”- aptuveni 2 miljoni cilvēki sadevušies, rokās veidoja aptuveni 600km garu ķēdi, kas savienoja Baltijas valstu galvaspilsētas. Šis notikums izraisīja plašu rezonanci visā pasaulē, parādot Baltijas vienotību. 1990. gadā Augstākajā padomē sākās šķelšanās, deputāti sadalījās divās grupās-vieni bija par tirgus reformām, Latvijas neatkarību. Pašsaprotami, ka šie cilvēki vairāk koncentrējās ap LTF. Otra grupa-„Līdztiesība” iestājās par sociālismu un dalību PSRS. Sadalījās arī pati līdz šim nesašķeļamā Komunistiskā partija. Radās divas komunistiskās partijas- PSKP un Latvijas Neatkarīgo komunistu partija. 4.maijā notika LTF ierosinātais balsojums par „deklarācijas par Latvijas neatkarības atjaunošanu”, deklarācija tika pieņemta, un sākās Latvijas virzība uz neatkarīgas valsts statusu. Gorbačovs neatbalstīja šo ideju un visu triju Baltijas valstu izdotos dokumentus atzina par nelikumīgiem, tādējādi saasinot abu politisko spēku attiecības. Kopš šī brīža Gorbačovs ļoti bieži strostēs Baltiju par tās izdarībām. Tā paša gada 7. maijā par Ministru Padomes vadītāju iecēla fiziķi un ekonomistu Ivaru Godmani un uzdeva sastādīt valdību. Viņa izvirzītie uzdevumi kļuva par nākošo valdību darba kārtības plāniem. Tika veiktas ekonomiskās un agrārās reformas. Valstī tomēr valdīja augsta inflācija. 1991.gadā kā augsta un negaidīta duša nāca ziņa no Lietuvas par notikušo Sarkanās Armijas uzbrukums Viļņas TV tornim. Vadošās personas šeit, Latvijā, pieņēma lēmumu par barikāžu būvniecību un Rīgas aizsardzību. Valdība ar radio palīdzību vērsās pie Latvijas laukos mītošajiem cilvēkiem, kuri operatīvi, nakts laikā ar smago tehniku ieradās galvaspilsētā. Tika bloķēti tilti, Vecrīga, Iekšlietu ministrija, Zaķusala. Kaut valdīja neziņa un gaisā valdīja bailes, kuras vēl vairāk pastiprināja radio ziņojumi par upuru apmēriem Lietuvā, cilvēki izturējās mierīgi. Viss notika ļoti organizēti. Sievas gādāja par pārtiku un siltiem dzērieniem, vīri sēdēja starp smagās tehnikas ieskautiem ugunskuriem. Rīga atgādināja pilsoņu kara zonu. Jāsaka, ka tas viss izskatījās visai komiski, jo, ja OMON tiktu dota komanda rīkoties, visas barikādes nozustu pāris stundu laikā. Konspirācijas teorijas vēsta, ka tajā laikā tika izvietoti arī snaiperi uz māju jumtiem, lai neitralizētu nekārtības, cita versija stāsta, ka darbojies kāds „trešais spēks”. Uzskatu, ka taisnība tiem, kas domāja par OMON ofensīvu, bojā gājušo būtu daudz, daudz vairāk kā tikai seši cilvēki. Šaušana bija, tika nogalināti divi milicijas darbinieki, divi kinooperatori. Gorbačovs šajā laikā draudēja kareivīgajām Baltijas valstīm, ka viņām nekas nesanāks. Starptautiskā sabiedrība asi nosodīja šos notikumus, uz kuriem PSRS pirmais un vienīgais prezidents atbildēja, ka tā esot valsts iekšējā lieta. Otrais pēdējais mēģinājums pakļaut Baltiju ar militāru, spēku notika augusta puča laikā. Beidzot, pēc ilgiem laikiem Rīgā tika ievesta bruņu tehnika, tādējādi nodrošinoties pret vietējās varas un lauksaimnieku pašdarbību , nepieļaujot iespējas pilsētā iebraukt lauksaimniecības tehnikai. Taču, par spīti tam, 21. augustā Augstākā padome pieņēma lēmumu par "Latvijas Republikas Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu". Drīz pučs Maskavā izgāžas, rīkotāji izdara pašnāvību, Gorbačovs atkāpjas, PSRS ir beigusi pastāvēt. Drīz pēc tam notiek brīnumaini ātra Latvijas Republikas atzīšana starptautiskajā sabiedrībā.
Pēc neatkarības atjaunošanas valdība strādāja pie brīvā tirgus principu ieviešanas, mājokļu denacionalizāciju un privatizāciju. Labā ziņa bija tāda, ka samazinājās inflācija, bet sliktā- gandrīz visi lielie rūpniecības uzņēmumi, kuri bija PSRS pakļautībā, atradās bankrota priekšā. Galvenie iemesli bija neracionāla resursu izmantošana, zema darba motivācija, produktu sliktā kvalitāte, kuri piedevām bija tehnoloģiski novecojuši un atpalikuši no līdzīgiem ārzemju ražojumiem. Nebija arī naudas, kuru varētu ieguldīt attīstībā. Tādi milži kā RAF, VEF, Straume u.c. tika privatizēti, izpārdoti un beigās slēgti. Latvija no ražotājvalsts kļuva par pakalpojumu valsti. Situācija sāka stabilizēties 1993.g., kad tika ieviesta patstāvīga valūta-Latvijas lats. Augstāko padomi nomainīja 5.Saeima, turpinot pirmā brīvvalsts parlamenta secību. Deviņdesmito gadu vidū situāciju saspīlēja divas lietas, jaunais Pilsonības likums un kārtība par naturalizāciju un banku krīze, ko izraisīja Bankas „Baltija” bankrots. Bankas noguldītāji savus ietaupījumus pilnībā pazaudēja. Tuvojoties jaunajai tūkstošgadei, sākās ekonomiskā augšupeja, palielinājās IKP un reālā darba alga. Lai gan valstī, ar nelielu pārtraukumu, notika ekonomikas augšupeja no Latvijas aizbrauca liels skaits cilvēku, galvenais iemesls-darba iespējas un lielāks atalgojums.
Tuvojas gadu mija. Vecās, atlaistās valdības vietā ievēlēta jauna. Cerīgi lūkojos nākotnē – starptautisko aizdevēju „diktāts” beigsies, Latvijas ekonomika kļūs neatkarīga. Sirdī izdzīvojot savas valsts vēsturi, jūtu ka mana vieta ir šeit. Mācos, lai manas zināšanas noderētu manai valstij. Un noteikti saviem bērniem mācīšu, - lai mīlētu savu dzimteni, jāzina tās vēsture.
Ogres Valsts tehnikuma
II-5TK gr. audz.
Agris Volkovs
