Latvija. Šim vārdam izskanot, prātā iešaujas katram savas domas. Man prātā nāk mājas, mana dzimtene. Vieta, kur piedzimu, uzaugu un gribu palikt līdz mūža beigām.
Latvija, protams, nav ideāla, nē! Neviena vieta pasaulē tāda nav. Visām ir savi plusi un mīnusi, tomēr sajūta, ka dzīvojam skaistākajā un tradīcijām bagātākajā valstī, guļ katra liela un maza patriota sirdī.
Mūsu dzimtene ir brīnumskaista, bet mēs ikdienas steigā to pamanām ļoti reti. Kad tu pēdējo reizi, pastaigājoties mežā, ieklausījies putnu čalās? Pasmaržoji meža spirdzinošo gaisu? Kad tu vispār pēdējo reizi biji mežā? Lūk! Latvija ir skaista, un tas ir grēks to nezināt vai neatzīt. It īpaši rudenī, kad visi koki iekrāso mūsu pelēko ikdienu sarkandzeltenos toņos. Visa zeme izskatās pēc lielas lapu jūras, kurā tā vien gribas atveldzēt ikdienas pelēko noskaņu. Un ziema! Ziemā viss ir brīnumskaists. Naksnīgos vakaros laternu gaismā visa zeme mirdz mazos sniega dimantiņos.
Es mīlu Latviju. Esmu patriote un no tā nekaunos. Es zinu, ka Latvijā ir daudz cilvēku, kas par to celsies un kritīs. Lai gan maza, tomēr Latvija ir ļoti īpaša un svarīga daudziem cilvēkiem. Arī man.
