Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Mana dzimtene – Latvija

Autora bildeAutors: Jana Kolbina / Salaspils novada pašvaldības iestāde "Salaspils 1. vidusskola" Vērtējums:  +133
Vērtējums:  +133
Šodien no gultas izkāpu ar labo kāju, tāpēc šobrīd man ļoti gribas rotaļāties!...
Jūs, lūdzu, manu mīklu steidziet atminēt, tā viegla ļoti!
Uz mūsu zemeslodes pastāv ne mazāk, ne vairāk – 203 valstis. Daudz vai maz, lemiet katrs pats! Tas, ka katra no tām ir īpaša, manuprāt, ir veltīgs diskusiju temats. Tā tas ir, un tam tā gluži vienkārši jābūt!
Var meklēt gliemenes ar pērlēm viducī, ar akvalangiem laisties okeāna dzīlēs pakaļ delfīniem. Varbūt tev labpatīk uz sauszemes? Uz priekšu: gozējies ar begemotiem saulītē vai iedzer burvju dziru no kokosriekstu pusītēm! Dodies pikoties uz Kordiljeru sniegotajām virsotnēm vai sacenties ar pingvīniem, slidojot pa ledājiem!
Es arī biju ārzemēs. Jā, varbūt likās, ka tur zvaigznes daiļākas, tur vilcieni spēj pārvietoties pazemē, ļaužu plūsma naktīs nevis sarūk, - trīsreiz palielinās.
Citur – ceļi glītāki un puķu dobes mūžam ziedošas, skan ielās mūzika, bet katras ūdenstilpnes strūklakas draud tevi liegi apšļakstīt, palīdzot dienas tveici vieglāk aizvadīt. Tas nekas, ka veidots viss ir mākslīgi, jo skaisti taču!
Arī tev man jāpiekrīt!
Ak, bet vai tas viss man maz ir vajadzīgs, ja sirsniņa ik mirkli šajās zemēs neļauj aizmirsties, ka mīļa man pavisam cita Zemes strēlīte? Šai zemē mēs gaismu iecepam maizītē. Ik vakaru tur māte Daugava sauc savā klēpī atlaisties, tur mežu ielejās rudens vēji griež brīnumskaistās lapas, bet ļaužu sasirgušos prātus spēj dziedēt skuju smārds .
Vien tikai šeit man margrietiņas smaida silti, neviltoti. Es skaidri zinu – nekur citur nespēs ūdens čalas mierināt tik ļoti. Nekur vairs citur dvēsele ar dabu nespēs dziedāt vienā notī. Ne pavasara plaukstošs ābeļzars, ne rudens apgleznotais kļavu lauks, ne ziemas salnās sarkankrūtītis mazs, ne vasarīgos rītos dūcošs bišu bars man neliks celties spārnos, nekur citur, tikai... TE ...
Saki, cilvēk, vai zini tu, kas ir svētki, kas ir dziesma, kas ir vienotība?! Vai tu zini, kur šos 3 elementus var izjust vienuviet? Nezini?
Piedod, bet man nāksies uzskatīt tevi par nabagu, ne jau to nabagu, kurš savu statusu iegūst materiālo vērtību zaudējuma ceļā. Nē! Tu, draudziņ, esi nabags garā! Šo vietu saucu es par savu dzimteni, šos svētkus dēvējam par „Dziesmu svētkiem”. Šis vērienīgais pasākums ir vienotība, kas spēj pulcēt desmitiem tūkstošu dalībnieku, nav svarīgi, vai tas ir bērns, pusaudzis, sieviete, vīrietis vai sirmgalvis. „Mežaparka” estrādē tiek laipni uzņemts ikviens...
Veiklās mūziķa rokas tekalē pa klaviertaustiņiem, izskan priekšspēle, pēdējais elpas vilciens, diriģenta rokās sakustas kociņš un... pozitīvo emociju sprādziens satricina gaisu mums apkārt un zemi apakš mūsu kājām. Tas ir neaprakstāmi! Neviļus gribas stāvēt augsti uzslietu galvu, jo cauri ķermenim ik brīdim izskrien miljardiem uzlādētu impulsiņu! Liekas, ka esi šeit tik spēcīgs, varens un ,galvenais, vajadzīgs! Tu jūties kā viens no zirnekļaustā tīkla smalkajiem un trauslajiem pavedieniem! Jā, neiedomājami! Bet vienu gan tu skaidri apzinies– esi nepieciešams un tikpat nozīmīgs kā pārējie, jo tiklīdz sairst viens pavediens, konstrukcija zaudē līdzsvaru, un kas zina, vai nākotnē tā spēs funkcionēt tikpat veiksmīgi kā pirms tam...
Teic man, dārgais klausītāj, cienījamais latvieti!
Vai spēji tu savu valsti manā aprakstā saskatīt?
Es novēlu ikvienam kaut reizi dzīvē savu pēdu likt uz savas tēvu zemes.
Iesaku visiem kādreiz basām kājām izskriet cauri zaļojošam laukam tā, lai rasas pilieni, kas dus uz zāles stiebriem, liek mirkt ne vien kāju pirkstiem, gribu, lai mēs sajūtam šīs piles, kaut vai divas, savu skropstu galos!
Pamēģini dusēt pļavā Saules meitu vidū! Iespējams, tu arī sajutīsies kā maza, maza, liekas, necila, taču patiesībā tik daudz prieka un bezrūpības gaišuma dziļi dvēselītē glabājoša pienenīte.
Tev, Latvija, es vēlu tikai vienu – pulcināt zem sava karoga šos ļaudis, kas dziesmā, dejā savienoties spēj! Kas tavā dabā katrai kaitei īsto zāļu pušķīti spēj sameklēt! Kas vienmēr gatavi būs celties, ietinušies karmīnkrāsas drānā, kurai balta svītra vidū!
Tev, Latvija, ir tikai jāpačukst šī vēlme – „Es gribu, lai manu vārdu zina it visos pasaules ceļos!”
Komentāri
Nav neviena komentāra

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties