Mans laiks (9)

Izlasot šo virsrakstu, man sev gribējās pajautāt- kas ir laiks? Sāksim ar to, ka laiks ir mērīšanas sistēmas elements. Elements, kuru neviens uz Pasaules nespēj ietekmēt. Elements, kurš ir mūsu draugs, taču reizē arī ienaidnieks. Tas mūs izaudzina un beigās nogalina. Un kas ir mans laiks? Mans laiks ir dzīve. Šis īsais jeb tomēr garais laika sprīdis starp divām bezgalībām.

Tātad laiks visu laiku tiek mērīts. Mēs to mērām sekundēs, minūtēs, stundās, dienās, mēnešos, gados, desmitgadēs, gadsimtos u.t.t. Tam nav termiņa, tas nekad neapstājas.

Kad esam mazi, mums šķiet, ka tas velkas kā gliemezis. Viss notiek tik lēni, un mēs vienmēr gribam, lai tas iet ātrāk. Taču, palēnām pieaugot, laiks sāk steigties ātrāk. Dienas pazūd nemanot. Laiks tagad traucas kā sacīkšu mašīna. Un tajā brīdī mums gribas, lai tas kaut nedaudz piebremzētu. Taču laikam bremžu nav. To nespēj apturēt neviena dzīva vai nedzīva būtne. Tas traucas ar ātrāko iespējamo ātrumu pa īso laika sprīdi- mūsu dzīvi. Un dzīve uzliek mums šķēršļus- dažādus termiņus, kuros jāiekļaujas, vietas, kuras jāapmeklē vienā laikā. Laiks un dzīve ar mums spēlējas. Mēs dažreiz dusmojamies un gribam, lai tie izbeidz savas muļķīgās spēlītes. Un tad pēkšņi mēs saprotam, ka tomēr laiks ir mūsu draugs.

Saka, ka laiks dziedē visas brūces, un tā arī ir. Laiks mums palīdz aizmirst sāpīgo, padara to mazsvarīgu. Laiks, manuprāt, ir arī tas, kas mūs izaudzina. Tas izveido mūsu prātus, ar laiku viss tavā prātā mainās- tu pieaudz savos uzskatos un domāšanā.

Tieši tā, laiks dod tev dzīves pieredzi. Un pasakaties, ko tas dara mūsu izskatam! Tas mūs no nevarīgiem padara par stipriem cīnītājiem, bet tad, mūža beigās, atkal par nevarīgiem. Un beigu beigās, laiks iedur mums dunci sirdī.

Jā, tieši tā, laiks mūs nogalina. Tu vari visu mūžu nodzīvot bez nevienas kaites, taču beigās laiks pēc tevi atnāks.

Tātad laiks tomēr nav mūsu draugs? Laiks ir mūsu lielākais ienaidnieks? Nē! Mēs taču neviens neesam mūžigs. Katram ir savs laiks piedzimt, dzīvot un nomirt. Dzīvība un nāve ir kā cilvēka eksistences alfa un omega. Manuprāt, nāve ir cilvēka eksistences virsotne. Bet, mēs nezinām, kas notiek pēc nāves. Un tas mums arī nav jāzin, jo mēs dzīvojam šajā laikā, uztrauksimies par to, kas notiek šeit.

Tātad, laiku neviens no mums neapturēs un neietekmēs. Vai dzīve ir īss vai garš laika sprīdis? Beigu beigās- laiks ir mūsu draugs vai ienaidnieks?

Es uzskatu, ka dzīve var būt gan garš, gan īss laika sprīdis. Tas ir atkarīgs no tā, kā mēs to dzīvojam. Tas ir atkarīgs no tā, kā mēs plānojam savu laiku. Un tas ir atkarīgs no tā, vai mēs neizniekojam šo tik dārgo laiku,un, kā mēs to novērtējam, jo dzīve mums ir tikai viena.

Es novēlu katram atrast pareizo, kam ticēt, nodzīvot dzīvi un pavadīt laiku tā, lai pašam prieks. Veiksmi!