Mans laiks (3)

Zināms ir tas laiks, kas paskrien garām kā ar vēja spārniem. Mans laiks ir mana šodiena - tagadne, kuru veidoju es pati. Katrs mirklis, katrs elpas vilciens - tā ir kā žēlastības dāvana no debesīm. Un tomēr, es atzīstu, ka tas viss ir paejošs. Tas viss reiz zudīs - kā zvaigznes debesīs izgaisīs.
Bet ja par ikdienu, tad tas ir mans katrs rīts un katrs vakars pirms gulēt iešanas. Es atveru savu grāmatu un lasu, kas tur ir sacīts. Kāds neviltots prieks un mīlestība, kas piepilda manu tuvumu. Kaut kas sirdij tuvs un pazīstams. Nē, es nespētu par to izlikties, pat ja gribētu, jo es zinu, ka ir kas vairāk, ko citi sauc par dzīvi. Tas ir kā noslēpums, ko neviena acs nav redzējusi un neviena auss nav dzirdējusi - es turpinu lasīt tālāk. Jā, mans laiks man ir dārgs, bet kāds mani reiz klusi uzrunāja: "Atdod to man.." un es vaicāju tam: ".. ko, mans Tēvs?" Es sāku gan pie sevis domāt, kas ir tas, kas man ir pats dārgākais šeit virs zemes? Tas bija mans laiks ar manu Dievu. Kādam varbūt to nesaprast.
Es ilgi domāju, ko man rakstīt, kā atbildēt uz šo jautājumu - kā es to pavadu? Kad paslīd garām skats, kur ubags sēž uz ielas un prasa kādas kapeikas - kā sirds krūtīs sažņaudzas, ja vien jūs zinātu. Un par tiem, kas apkārt klīst pa ielām un meklē cerību savai rītdienai, tā mans laiks paskrien - domājot par pazudušajiem.
Es pati reiz meklēju, kas manu sirdi piepildīt spētu, kas remdētu manas ilgas un nopūtas, bet nekas nelīdzēja, jo dziļi sirdī, es vēl aizvien jutos vientuļa, kaut draugi, kas sevi par tādiem dēvēja - man bija visapkārt. Es uzliku masku, un turpināju iet uz priekšu , kaut smagumu sev līdzi nēsāju, kā nastu uzkrautu uz pleciem, no kuras es netiku vaļā, līdz es pakritu, bet kāds mani piecēla augšā.
Redziet, mans laiks ir katras minūtes pieņemtais lēmums - kā es to dzīvošu un, par ko es domāšu. Tas ir kā zelta likums - "Tas par ko Tu domā, tāds Tu esi." Vienkārši un patiesi!
Lielāko daļu sava laika es pavadu draudzē. Tur es dziedu un skaļi slavēju, tur es lūdzu un saņemu savu brīnumu. Tur esot, es saņemu Vārdu, kas dod man ticību un cerību atkal piecelties, nopurināt pīšļus un doties tālāk uzvaras apziņas pilnai. Kā kareive, kas ir gatava iziet kara laukā un cīnīties ar ļaunumu. Vai to varētu notēlot? Es gan esmu redzējusi kā daudzi nāk un aiziet, bet nekad neesmu redzējusi kādu atstātu vai pamestu kaunā, kas ir no visas sirds uzticējies Dievam, ko es saucu par savu Radītāju.
Tas ir mans laiks. Tas ir dzīvesveids, kuru es mīlu. Es nerunāju par dzīvesveidu, kuru es mīlu, bet es runāju par to Kungu, kas darīja mani brīvu.
Tā nu es te sēžu uz savas terases un lūkojos zvaigznēs - domājot par cilvēkiem, ja vien tie saprastu, par ko es tik dziļi sirdī degu, kaut tikai vienu uzrunātu, kaut tikai vienu izglābto, lai redzētu. Tā mans laiks paiet - glābjot pazudušos un tos, kuri ir nomaldījušies no ceļa. Reizēm ir vajadzīgs tikai brīnums, lai saprastu un noticētu, ka tas viss ir patiess, tas viss ir reāls, un Dievs ir un vienmēr ir bijis mums līdzās.