„Nedz upe, nedz straujš laiks apstāties nevar”
– Ovīdijs
Plunkš, plunkš... Tā urdz jauns strautiņš. Viņš ir tikko dzimis, un viņam ir visa dzīve priekšā. Strautiņa sanēšana ir līdzīga mazuļa raudām, kurš pirmo reizi ieraudzīja dzīvības gaismu. Viņam ir bailīgi, jo priekšā vēl ir tikai nenoteiktība. Daudzus gadus vēlāk viņš varbūt kļūs par upi vai ezeru, piesātinošu mūsu dzīves. Vai viņš vienkārši izšķīdīs kopā ar tādiem kā pats bezgalīgos okeānu un jūru dziļumos. Bet tagad viņa laiks ir tikko sacies.
Tīrs un burbuļojošs strautiņš ir kā bērnībā cilvēka dvēsele – nevainojama, maiga, labsirdīga. Viņa māte ir varenā, auglīgā zeme, kura cenšas dot dēlam pareizu virzienu viņa ceļa sākumā. Viņa tēvs ir lietus, kura lāses satur sentēvu gara mantojumu un spēku. Katrs var viegli just jaunā strauta svaigumu, padzerot kaut vai drusciņ ūdeni no tā. Tālu braukt nevajag – piemēram, Latvijā ir zināma un leģendārā Gūtmaņa ala, no kuras iztekošajam avotiņam pēc kādas teikas līdz šim ir stipras veselības un jaunības īpašības.
Tomēr jaunība aiziet un atnāk briedums, pilns ar kārdinājumiem, vilinājumiem un ar nepieciešamību pieņemt jau patstāvīgus lēmumus. Un mūsu strauts pamazām pārvēršas upē. Upes kā cilvēki ir dažādas: kalnu – ātras un neparedzamas, ielejas – tīras un mierīgas, bet arī ir netīras, bīstamas, pilnas ar dubļiem. Tā arī dzīve maina cilvēkus. Kāds ar laiku un likteņa grūtībām kļūst spēcīgāks, kāds – pretēji, piepildās ar naidu. Taču ne visas upes ir mūžīgas, dažas no tiem agri vai vēlu izsīkst. Tā iestājas vecums, nekustīgs un šķīsts it kā ezers vai jūra.
Mūsu pasaule īstenībā nav tik sarežgīta, kā liekas. Cilvēki vienkārši dalās divās daļās - tie, kas atstāja pēc sevis atmiņas sabiedrībā un pārējie, kas aizgāja kopā ar citiem aizmirstībā. Kāds pārtaps par bagātu upi vai ezeru un uz dažiem gadsimtiem padzirdīs ar saviem ūdeņiem daudz dzīvu būtņu, bet kāds ar sevi kā ar mazu daļiņu piepildīs jūras un okeānus, tiks aizmirsts pēc tam.
Mūsu laiks nekad neapstājas, viss atkārtojas. Cilvēki nomirst, bet pārdzimst jau citā laikā, lai gan katram par to ir savs uzskats. Tā arī upes, ezeri, dažreiz pat jūras izkalst, bet nekad neaiziet uz visiem laikiem. Pēc neilga laika tie no jauna pielīs ar lietu, piepildot savu cienīgmāti-zemi ar ūdeni. Un atkal, spīti visiem šķēršļiem, pasaule izdzirdēs jau pazīstamas skaņas. Plunkš, plunkš... Tā urdz jauns strautiņš. Viņam ir visa dzīve priekšā, un viņš atkal pierādīs visiem, ka nedz upe, nedz straujš laiks apstāties nevar.
