Autors: Kate Elizabete Kanasta / Rīgas Franču licejs
Vērtējums: +301
Vērtējums: +301
Man ir dažādi laiki. Vasaras laiks, skolas laiks, gulēt iešanas laiks, ēšanas laiks, bet citreiz man vienkārši nav laika. Mazliet retāk man ir arī dzejas laiks, grāmatu laiks, rakstīšanas laiks un slinkošanas laiks. Tos ir grūtāk ieplānot, tie ir tādi mirkļa laiki, pienāk un aiziet. Bet ir arī vēl neparedzamāki laiki – mīlestības un skumju laiks. Dažreiz šie divi pat sakrīt, kaut negribētos, lai tā ir. Tomēr laiks ir laiks… nāk un iet kā pašam tīk.
Te mostas mana spītnieces daba – kā tas var būt, ka kāds mani arī neklausa? Gribētos saķert to laika veci aiz krāgas un tā kārtīgi sapurināt. Tagad, tieši tagad es gribu siltu laiku! Un mīlestības laiku! Vēl laiku! Saulainu laiku! Bet viņš tikai smīn. Velti es metu pulksteni pret sienu. Laikrādis nav vainīgs, tas, gluži kā es, ir tikai laika veča kalps. Mēs, cilvēki, kalpojam laikam. Tikai tie paši prasmīgākie, tikai tie paši laimīgākie iemācās dzīvot roku rokā ar to.
Laimīgie laiku neskaita. Ar sapni un mērķi šķiet, ka visa dzīve vēl priekšā, ka viss vēl būs, viss vēl notiks. Dzīve tad šķiet bezgalīga. Ar mīļu cilvēku pie sāniem, pulkstenis ir nevajadzīga manta. Un kurš gan kādreiz nav aizmirsies ar labu grāmatu rokās? Šķiet, ka reizēm laiks var būt mūsu sabiedrotais. Ar kabatas kalendāriem, ar plāniem un sarakstiem mazliet pieradinām laiku. Kā mazais princis pieradināja lapsu, tā mēs laiku. Pa mazam solim, solītim. Skat, šodien man ir lieka minūte, bet nākošnedēļ jau desmit.
Tomēr laika vīrs ir viltīgs, viņam pagriežot otru vaigu, atklājas, ka laiks var būt mūsu ļaunākais ienaidnieks. Sākot ar nokavētu autobusu vai piededzinātu plātsmaizi, beidzot ar nepateiktām ardievām un liktenīgām traģēdijām. Tik vienkārši – es nepaspēju… Laika vecis jau atkal smīn, tas tomēr nāk un iet kā pašam tīk. Katrs ir piedzīvojis brīdi, kad var nepaspēt. Var par sekundes simtdaļu atpalikt no pirmās vietas ieguvēja sprinta distancē vai nokavēt kāda pēdējo elpas vilcienu. Tad liekas, ka laiks tevi ienīst.
Es plānoju. Sastādu sarakstus, atzīmēju kalendārā, skatos pulkstenī. Es cītīgi cenšos pretoties laika ritumam. Tomēr tajos brīžos, kad ir tā pavisam skaisti un labi, es aizmirstu, ka tāds laiks vispār pastāv. Tad es esmu citā pasaulē, kur sekunde var ilgt kā diena, bet pulkstenim ir norauti rādītāji un izņemtas baterijas. Man ir dažādi laiki. Labi un slikti, viegli un grūti, bet laiks ir laiks… tas nāk un iet kā pašam tīk.