Esmu

Jebkurā dzīves posmā varu teikt: ‘’Šis ir man laiks.’’ Tā esmu teikusi pirms vairākiem gadiem, tā saku tagad un tā teikšu arī nākotnē. Katrā laika periodā notiek kaut kas cits: mainās mode, ēšanas paradumi, tehnoloģijas. Tas ir iemesls, kāpēc man patīk domāt par laiku pagātnē, tagadnē un nākotnē.
Pirms vairākiem gadiem nezināju, kāda būšu tagad, kādi draugi man būs. Patiesībā mēs neviens to nevaram zināt, tikai pasapņot, kā būs. Kad biju maza, manu dzīvi ‘’vadīja’’ vecāki. Bērnībā es uztraucos par nobrāztu celi, sasistu roku. Uztraucos, vai tikšu ārā spēlēties ar draugiem. Varbūt tas izklausās nedaudz augstprātīgi, bet man liekas, ka savu bērnību es izbaudīju vairāk nekā bērni, kas dzimuši tagad, 21. gadsimtā. Iespējams, ka tā domā arī viņi. Daudzas reizes ar draugiem esam par to runājuši un secinājuši, ka laika posmu, kuru mēs saucam par bērnību, patiešām esam izdzīvojuši jauki. Manas paaudzes bērniem bija interesantākas un jaukākas multfilmas, piemēram, ‘’Toms un Džerijs’’, ‘’Skubijs Dū’’, ‘’Džonijs Bravo’’, kuras tik bieži vairs nerāda. Mums bērnībā nebija jāuztraucas, ka, skrienot pa āru, varam saplēst jaunāko telefonu. Un vispār- mums bija laiks iziet ārā ar draugiem, nevis tikai sēdēt pie datora. Liekas, ka esam viena no beidzamajām paaudzēm, kas kaut ko šādu bērnībā ir rotaļājusies un izbaudījusi priekus un strīdus ar draugiem. Par to man ir tiešām milzīgs prieks.
Ja kādreiz man bija jāuztraucas par nobrāztu celi, tad tagad viss ir kļuvis daudz nopietnāks un tādi sīkumi vairs neuztrauc. Tagad pusaudžu gados uztraucos par atzīmēm, par negulētām naktīm, kuras pavadītas mācoties. Varbūt muļķīgi, bet uztraucos arī par to, ko par mani domā citi, kā izskatos un kā nebūt atšķirīgai, kaut gan, jo vairāk pieaugu, jo vairāk saprotu, ka izskats nav būtiskākais, zinu, ka ‘’iederēties’’ barā nav tik svarīgi. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet esmu priecīga, ka par dzīvi (tā nopietnāk) sāku domāt tikai pirms pāris gadiem. Šķiet, ka cilvēki kļuvuši aprobežotāki, visu dienu nosēž pie datora. Katrreiz, kad tiek veikalu plauktos tiek izlikta kāda jauna tehnoloģija, mani vienaudži sāk krāt naudu, pat neēd, lai ietaupītu un varētu nopirkt savu kāroto lietu. Cilvēki sākuši steigties, viņiem visa dzīve paiet skrienot no punkta A uz punktu B. Cilvēki ieslīgst rutīnā. Cilvēki ēd ātrās uzkodas. Daži pat ļoti bieži. Mērķis: ietaupīt laiku. Bet cilvēku veselība dilst kā sniegs pavasarī. Steiga, stress, neveselīgs dzīves veids- iemesli, kāpēc cilvēka dzīves ilgums samazinās.
Mūsdienās dzīve ir ļoti vienkāršota: nav jāiziet no mājas, lai samaksātu rēķinus, jo to var izdarīt ar interneta palīdzību. Nav jāiet pirkt pavārgrāmata, ja grib pagatavot kaut ko garšīgu, jo daudzas un dažādas receptes var atrast internetā. Ja kaut kas sāp, nav jāzvana ārstam, jo atbildi var atrast internetā. Lai arī cik vienkārši tas nebūtu, tas noved pie cilvēces degradēšanās. Kad cilvēki to sapratīs? Kad sāks mainīt savus ieradumus? Tas izklausās neticami.
Par savu nākotnes laiku man ir grūti spriest, jo nezinu, kā viss var iegrozīties. Šobrīd par savu tālāko dzīvi varu tikai sapņot, varbūt būšu filmu zvaigzne, biznesmene vai vienkārša ierindas strādniece. Vēlos, lai man patiktu mans nākotnes darbs un lai ar to varētu diezgan labi nopelnīt, tāpēc ceru uz to labāko.
Es savu laiku izbaudu. Priecājos, ka esmu šajā vietā un laikā. Mana paaudze dzīvojusi divās desmitgadēs, divos gadsimtos un piedzīvojusi daudz, tiešām daudz. Pat vairākus ‘’pasaules galus’’. Man patīk padomāt par savu bērnību un pasapņot par nākotni, bet uzskatu, ka jāizbauda laiks, kurā esmu. Pagātne tikai jāatceras ar labām domām, nevis jādzīvo tajā. Tāpēc mums visiem vajadzētu dzīvot katru dienu kā pēdējo!