Mans Laiks

Mans laiks

Ruslans Bazibajevs. Daugavpils Valsts Tehnikums

Laiks ir kustības process, kurā mēs esam iekļauti. Tas ir mūsu dzīves laika periods, tie ir gadi, mēnēši, nedēļas, dienas, stundas, minūtes, sekundes... Laiks- dzīve, kura, diemžēl, neilgst mūžīgi, es teiktu tas ir cilvēka dzīves pulkstenis, kurš katram atskaita viņa individuālo dzīves laiku. Laiks ir mainigs. Šodiena nekad nav tada kā vakardiena un rītdiena arī būs citāda. Reizēm tagadne savijas ar nākotnes ilūzijām, atgriežot pagātnē, un cilvēks jūtas vientuļš. Viņa dzīve pārvēršas par eksisteces formu. Tā laika ritējums maina savu virzienu, nomicinot cilvēku, tas iznīcina un izposta viņa dzīvi. Laiks ir neželigs.... Reizēm es domāju, ka spēju kontrolet savu laiku,taču arī tā ir ilūzija, kuras uzdevums ir kalpot man, tā es pārliecinu sevi, taču laiks ir nepielūdzams un es arvien palieku sākuma punktā...
Es esmu jaunietis un man gribas domāt, ka laika vēl ir daudz, dzīve ir ilga, un es vēl visu paspēšu. Taču, diemžēl, dzīve ir ļoti īsa, un šajā neilgajā laikā man jāpaspej paveikt svarīgākās lietas. Man jāatrod laiks ģimenei, draugiem, radiniekiem un, protams, arī pašam sev.
Esmu pārliecināts, ka daudzi man nepiekritīs, teikdami, ka „domā par sevi” ! Bet es tieši to arī vēlos! Vēlos dzirdēt pirmos sava bērna vārdus, vēlos redzēt viņa pirmos soļus, vēlos viņu mierināt pirmajos pārdzīvojumos, vēlos iedrošināt un atbalstīt, vēlos būt līdzās un palīdzēt, vēlos, lai viņš būtu garīga personība, kas dzīvo tehniskā progresa laikmetā, bēt saglabā savu individualitāti un brīvību. Es vēlos, lai viņš spēj pastavēt laikā kur tik daudz kāŗdinajuma, es vēlos iemācīt viņam to, ko pats nespēju...
Es dzīvoju divdesmit pirmajā gadsimtā, tas ir tehnikas progresa laikmets, kur viss ir atkarīgs tikai no tehnikas. Mūsdienu tehnoloģijas atvieglo darba procesu, modernizē cilvēka dzīvi, bet līdz ar to padara mūs atkarīgus, pieradinoties mēs kļustam nebrīvi. Laikabiedri! Domājiet, kuru ceļu izvēlēties!