Mans laiks.

Mans laiks ir tas, kas gaida. Mans laiks ir tas, kas skrien .Atmiņas par laiku bijušo un to, kas būs. Laiks tā ir kāda netverama vienība par kuru jādomā un jācenšās saprast tā vērtība. Laiks paiet, bet paliek atmiņas par to. Šīs atmiņas ir skaistas, jo laiks ir pavadīts kopā ar labu draugu vai vienatnē, bet vienmēr šis laiks ir bijis pilnvērtīgs, jo ir devis savu mācību par tā nozīmi. Es apzinos savu laiku kā lielu dzīves baudījumu, kas dod gandarījumu. Tas ir mans laiks, kas ir tik pat īpašs kā jebkurš cilvēks, kuru esmu satikusi. Cilvēkiem manā laikā arī ir liela nozīme, jo tie bagātina manu laiku ar saviem notikumiem. Laiks bez notikumiem gandrīz nemaz nav iespējams, jo tas ir mans laiks, kas ir tāds kāds tas ir. Laiks ar cilvēkiem un notikumiem, un pārdomām par dzīvi.
Arī mans gaidošais laiks ir skaists, jo es to par tādu esmu nosaukusi. Par skaistu laiku. Es domāju par savu laiku kā par skaisti pavadītiem momentiem, kuri paliks atmiņās ar visu labo un gaišo. Es esmu savu laiku apstiprinājusi kā svarīgu un vērtīgu. Un man patīk domāt par to kā par abstrakciju, kas būvēta uz sajūtām un labiem darbiem. Arī labos darbus šajā laikā veido cilvēki. Un kā gan bez tiem, bez cilvēkiem ir iespējams. Jo tie jau arī veido to galveno saikni ar laika vienību. Mans laiks un cilvēki manā laikā paliek labajās atmiņās. Mans laiks un cilvēki tajā neapšaubāmi ir skaisti. Mans laiks iet cauri skaistajam un pilnvērtīgajam. Un par to es pateicos tiem cilvēkiem, kas ir bijuši kopā ar mani, dalījušies savās domās un pārdzīvojumos, un veidojuši to pamatu, lai manu laiku varētu nodēvēt par skaistu. Es pacietīgi gaidīju šo laiku, lai tas izveidotos skaists ar skaistām atmiņām, un lai varētu to nodēvēt par vērtīgu. Tāds ir mans laiks, kas ir skaists un skaistas ir atmiņas par to. Un ir gandarījums par cilvēkiem, kuriem neapšaubāmi ir bijusi liela vērtība. Cilvēki un laiks, un laiks ir cilvēki kā vērtība, un liela vērtība, kas liks aizdomāties jebkuram cilvēkam .