Kas man rūp? Mans ego sarosās, alkatīgi ievelk gaisu un nobļaujas, cik skaļi vien var: „Es! Es, es un vēlreiz es!”, neatstājot telpu nevienai citai domai, nevienai alternatīvai. Un es paklausīgi pamāju ar galvu, kā marionete spītīgi iespraužu rokas sānos un ņemos sludināt, ka nekā svarīgāka par Pašu taču mums nav. „Tikai paskatieties uz tiem cilvēkiem, izejiet ielās – viņi skrien un nopūlas vaiga sviedros, lai sagrabinātu grašus vakariņām, krāpjas, melo un zog, lai tikai varētu palepoties ar jaunu bembi un skaistu bezsmadzeņu būtni pie sāniem. Viņi visi ir porcelāna lellītes, un tur iekšā sēž lielais ego, izpleties un aizņēmis visu tukšo telpu. Un apmierināts noskatās, kā lellītes cīnās un kārpās, lai dabūtu vairāk, labāk, ātrāk un biežāk. Ko – vai nav vienalga? Bet, ziniet, porcelāns plīst. Kad spiediens no iekšpuses kļūst neizturams, kad samežģās kāja un lellīte noliekas garšļaukus, paceļ savu saplaisājušo seju un ar atlikušo aci raugās tajos citos, kas vēl sveiki un veseli steidzas un skrien; vienīgā acs ir pilna nožēlas un nevarības, porcelāna atliekas žēli gaida līdzjūtību, bet nesagaida. Paklupušie ir izdevīgi, uz drupām ir ērti pakāpties. Kritušajiem tur uz zemes ir arī jāpaliek.”
Un, kamēr es visu šo stāstu, man kļūst baisi. Es sāku pārliecinoši un skaļi, ego vēl iedrošinoši iebaksta sānos, bet beigās man trīsuļo balss un kakls ir aizžņaudzies. Cik nožēlojami. Man kļūst nelabi no sevis, no tiem cilvēkiem uz ielas, un es aizgriežos. Un man nākas atzīt, ka man nav vienaldzīgs tas, cik sapuvusi ir sabiedrība. Lai arī es necenšos neko lietas labā darīt, man tas rūp, es nespēju vēsu skatienu paiet garām tiem ubagiem uz ielām, bērniem ar netīrajiem deguniem, kas pagalma tumšākajā stūrī laiž pa apli cigareti, es nevaru bezkaislīgi noskatīties uz invalīdiem, kas cīnās pret satiksmes straumi, kamēr jauni, spēcīgi vīrieši steidzas garām, šajos neveiksminiekos vēl ziņkārīgi noskatīdamies. Lai iet ellē ratā Nīče ar savām gudrajām runām par to, ka jāizdzīvo stiprākajam. Jā, izdzīvot jau izdzīvo stirpākais, bet kas notiek tālāk? Bezjēdzīgās sacensības turpinās, „labākie” sacenšas savā starpā, zaudē, uzver, plosās. Vai pasaule kļūst labāka? Vai kāds tāpēc jūtas mazāk izsalcis? Vai kāds ir kļuvis laimīgāks? Muļķības! Protams, ka nē. Un skumjākais ir tas, ka tikai retais no uzvarētājiem sev pajautā – kam tas viss? It kā jau tik pašsaprotami – ego mani ir dzinis uz priekšu, es ļāvos, un – skaties, es taču esmu kaut ko sasniedzis. Slava, nauda, prestižs. Bet es joprojām vaicāju – kam tas viss.
Man rūp jēga. Man gribētos, lai kādu dienu es pamostos un varētu ar sajūsmu konstatēt, ka šis trakais, absurdais skrējiens pa apli ir beidzies. Ka cilvēce ir sākusi domāt. Cik skaists un naivs sapnis, es domāju, ejot pa bruģi ar nodurtu galvu. Es neskatos, kur eju, man paliek nelabi no tā, ko redzu, un nākamajā brīdi es saprotu, ka mans spožais zābaks ir uzminis uz ķepas kādam noklīdušam krancim, kas saļimis ielas malā un nespēcīgi noraugās pasaulē ar brūnām, stiklainām acīm. Es saviebjos. Apstājos un skatos. No tuvējā veikala izskrien mazs bērnelis, viena dūrīte ir sažņaugusi desas lunķi, viņš paskrien man garām, tā, it kā manis nemaz nebūtu, notupjas sunim blakus un iedrošinoši pastiepj uz lopiņa pusi roku. Man ir jāpasmaida. Rūgti, bet tomēr. Es izvelku mobilo un piezvanu uz veterināro klīniku. Sēžu, gaidu un nobrīnos – kur gan mans ego palicis?
|
