„KUR IR MANS ES PATS, MANA DVĒSELES SPĒJA?” (PĒC H. IBSENA.) |
| Jums ir iespēja ieteikt šo eseju izlasīt un novērtēt saviem draugiem
|
|
|
16.11.2007. |
Esmu emocionāls cilvēks. Varbūt skan kā no bērna, kam tikai patīk sevi žēlot, bet es to varētu pierādīt arī ar ģimenes ārsta diagnozi. Vismaz citādi netiek izskaidrotas manas pulsa svārstības un galvassāpes, tikai – pārāk emocionāla.
Man ļoti patīk dziedāt, mīlu mūziku. Es labprāt lasu grāmatas, mīlu literatūru. Jā, atzīstos, mīlu arī vēl kādu, bet, viņu aizstāvot, dziesmu grāmatu nevienam acīs nemetīšu. Es esmu egoiste, nevis Solveiga. Trīs kalnu meitas tumšām, stipri krāsotām acīm var trīties gar viņa ribām vai slēpt ar delnām viņa vaigu bedrītes. Mana dvēseles spēja – arī slēpšu. Mani nemaz tas viss neuztrauc, vai tur kārtējās Ingrīdas vai Anitras, drīzāk smieties gribas. Ļoti dzīvi. Un, ja pavisam nopietni, es neizturētu, ja viņš sasniegtu vairāk par mani. Es nesēdēšu nedēļas un dekādes, es pati dzīšos pēc savām virsotnēm un ar nagiem kārpīšos pa karjeras pakāpieniem.
Bet egoiste es – arī ne šāda, ne tāda. Un tas mans „vienalga” nav vienkārši uzturams un barojams. Manā troļļu bariņā dažā labā burziņā es ļaušu piesiet īsus svārciņus un stipra kokteiļa glāzi, lai mana dvēseles spēja stiprinās. Es lasu, dziedu un pārdzīvoju, un, skrienot pa izdegušu priedaini, pārmetumus manos riteņos no tukšās zemes var mest tikai pašas nepiepildītā mīlestība, par kuru necīnījos, kurai pat cēlu barjeras, kad tā tuvojās pati. Nu neesmu es aklā Solveiga, bet es neredzu, neredzu viņā neko, kā dēļ būtu vērts man riskēt. Tāpat sāpinās. Man ilgi vajadzēs spēt slēpt, tikai kur slēpjas manas dvēseles spēja – „Augstas gudrības grāmatā” vai „Ziņģē par bailēm”?
|
Publikas vērtējums:  
Atpakaļ
|
