Mani sauc Kristaps un es mācos 12. klasē. Šis ir pēdējais gads vidusskolā un tad sekos, manuprāt, viens no nozīmīgākajiem soļiem manā dzīvē - kur mācīties tālāk?
Kā jau apzinīgam un gudram jaunietim, man ir svarīgi tas, lai pēc izglītības iegūšanas es varētu arī strādāt labi apmaksātā darbā. Mani ļoti interesē inženiertehnikas zinātne, un pēc vidusskolas gribu studēt to.
Latvijā nav daudz augstskolu, kur var studēt inženiertehniku, bet gribētāju ir daudz, un tieši tāpēc veidojas ļoti liela konkurence, es pat teiktu - pārāk liela. Arī darba tirgū šo profesiju speciālistu ir ļoti daudz. Mani baida tas, ka, lai arī cik labi es mācītos, man nav garantijas dabūt darbu pēc studijām. Mani izbrīna tas, ka Latvijā bezdarbnieku skaitā ir daudzi ar augstāko izglītību.
No personīgajiem avotiem zinu, ka daudzi studenti pabeidz augstskolas, un tad dodas strādāt uz ārzemēm, jo atalgojums inženiertehnikas jomā strādājošiem tur ir daudz reižu lielāks. Interesants man šķiet fakts, ka jau tagad liels skaits jauniešu uzreiz pēc 12. klases absolvēšanas dodas studēt uz ārzemēm, piemēram, uz Zviedriju, Somiju, Angliju, Vāciju, Franciju, un citām Eiropas Savienības valstīm. Es uzskatu, ka tas ir pareizi, jo pabeidzot augstskolu, piemēram, angļu valodā, studentam ir ļoti viegli atrast darbu visā pasaulē. Protams, ka ir grūti studēt augstāko matemātiku un fiziku angļu valodā, bet ja grib, tad var. Un arī attieksme pret studentiem ārzemēs ir daudz labāka. Tā vien liekas, ka Latvijā no studentiem tikai prasa, un visus cenšas pataisīt par profesoriem. Latvijā pret studentiem neizturas kā pret Latvijas nākotni. Interesanti, cik daudz 12. klases absolventi no mazturīgām ģimenēm uzsāks studijas kādā prestižā augstskolā? Kredītus arī visi nevar paņemt, jo nav garantijas, kā jau iepriekš minēju, ka pēc studijām varēs atrast darbu un apmaksāt kredītu. Piemēram, kādas stipendijas ir Latvijā salīdzinot ar citām Eiropas Savienības valstīm? Vienkārši smieklīgas! Cilvēku, kuri grib mācīties ir ļoti daudz, bet ne visi to var izdarīt finansiālo apstākļu dēļ. Man rūp tas, ka drīz, ja vien Latvijā nemainīsies izglītības sistēma, un, domājams, ka tā nemainīsies, Latvijā paliks tikai pensionāri. Visi studenti un studēt gribošie dodas tur, kur ir lielākas perspektīvas - gan mazāka konkurence uz studiju vietām, gan lielākas stipendijas, gan lielākas iespējas iegūt darbu pēc studijām, gan arī lielākas algas.
Rakstot es aizdomājos par to, ko saka masu mēdiji, ka latvieši brauc uz ārzemēm strādāt vai mācīties. Un man nepatīk nosodošā attieksme pret viņiem. Man liekas, ka šie nosodītāji ir vai nu pensionāri, kuri visu mūžu nodzīvojuši uz vienas vietas un nesaprot kā var atstāt dzimteni, vai arī mūsu valsts "galvas" , kuri paši nevar, negrib vai neprot sakārtot Latvijas izglītības sistēmu un novērst to, ka tik daudz cilvēku brauc uz ārzemēm.
Gandrīz katru dienu TV ēterā redzu, cik ļoti ir aktuāls jautājums par izbraucējiem uz ārzemēm un cik intensīvi tas tiek risināts. Tikai žēl, ka mutiski, jo valdības tukšās runas nepalīdz un neko nemaina.
Visu to kārtīgi apdomājot, arī es esmu apņēmies pēc 12. klases absolvēšanas doties uz Angliju, un, sev tik ļoti interesējošo inženierzinātni, studēt tur. |
