Daudzi vecāki strādā, un viņiem nepietiek laika saviem bērniem. Tas ir ļoti labi, ka bērni aug brīvi, es pati gribētu tādu dzīvi! Bet cilvēki ir dažādi. Daudzi šo brīvību izmanto sliktiem mērķiem, pastrādā noziegumus. Klāt pie tā, ka vecākiem nav laika, viņi arī savus bērnus nesaprot, un tāpēc viņi neuzticas vecākiem un neprasa palīdzību, bet mēģina tikt galā paši. Bet ne visiem tas izdodas. Daudzi iekļūst tādās situācijās, ka paši nespēj tikt galā, nav kas palīdz, un šie cilvēki salūst, kļūst depresīvi vai vardarbīgi. Man rūp nākotnes sabiedrība. Ja tā turpināsies, kas būs pēc kādiem 20 gadiem?
Es mācos internātskolā, un te ir labi skolotāji, kas mani iemācīja pārvarēt savas dusmas un naidu, nevis „izsist” to ārā, nodarot pāri citiem un sev, bet vienkārši izraudāt. Tad nav nekādu problēmu ar citiem, un pašai kļūst vieglāk. Bet tiem, kas mācās parastajās skolās bieži vien nav, kas to iemāca, un cilvēki izaug agresīvi. Tad notiek dažādi noziegumi, un tie paši vecāki pēc tam brīnās: „Kā mans bērns to varēja?” vai „Kāpēc šī pasaule ir tik ļauna?”.
Man nepatīk vecāki, kas savu bērnu uztver kā privātīpašumu. Viņi par katru sīkumu saka: „Tev jādara, kā es gribu! Ja tu neklausīsi, tad būs „tas” un „šitas” ”. Tā nav pareizi, ka bērnam neļauj pašam izvēlēties sev draugus. Ja bērns neuzticas vecākiem, un viņam tiek aizliegts draudzēties ar citiem, tas vairs nav labi. Tā cilvēku var novest pat līdz pašnāvībai, jo viņam vairs nav atbalsta. Un arī tas ir slikti, ja bērnu nelaiž nekur, un viņam jādzīvo vienu kvadrātmetru lielā teritorijā. Man gandrīz tā arī ir, un bieži vien cilvēki, ar kuriem es iepazīstos, brīnās, ka esmu dīvaina un kāpēc ar mani tā notiek. Es vienkārši nevaru attīstīties kā citi. Tā jau ir otra galējība.
Man ļoti nepatīk, ka vecāki dažreiz, paši to neapzinoties, nodara bērniem pāri un gadu gaitā traumē viņus. Vecāki daudz kam ir gājuši cauri, un viņiem šķiet, ka bērna problēmas jau tāds sīkums vien ir, un bieži vien nepalīdz vai pat neuzklausa. Jā, vecākiem tā problēma šķiet maza, bet bērnam, kas ne ar ko lielāku vēl nav saskāries, tā var būt traģēdija. Un viņš to pārdzīvo tāpat, kā pieaugušie savas problēmas.
Pasaule ir nežēlīga. Cilvēki viens otru nodod. sāpina, aprunā „aiz muguras”, atstumj un pat sīkumu dēļ var arī piekaut. Tas ir tāpēc, ka daudziem jau kopš bērnības netiek mācīta iecietība pret citādi domājošiem un cita stila piekritējiem. Man pašai ir gadījies, ka „nestilīguma” dēļ dara pāri. Skolās, vienai no dzīves mācības tēmām, ir jābūt iecietībai, tad pēc dažiem gadiem varbūt arī kaut kas mainīsies.
Man rūp nākotnes sabiedrība, un es uzskatu, ka visiem vecākiem, kuru bērni vēl nav sasnieguši 5 gadu vecumu, būtu jāatver speciālas iestādes, kurās viņiem izskaidrotu bērna psiholoģiju, kā tā atšķiras no bērnu psiholoģijas. Ja vecākus mācītu, mūsu nākotne nebūtu tik apdraudēta. |
