Kas man rūp.
Atgriezties nav iespējams, nekas nestāv uz vietas- ne cilvēks, ne tas, kas viņam apkārt. Ir tik daudz lietu mums apkārt, kas nemitīgi mainās, pilnveidojas un katru dienu kļūst arvien pilnīgākas. Viss būtu kārtībā, ja vien šīs lietas mainītos uz pozitīvo pusi. Neabšaubāmi, mēs nespējam izsekot līdz visiem pasaules notikumiem, toties mēs redzam, kas notiek mums apkārt- valstī, daudzviet pasaulē. Labās lietas, protams, iepriecina- skaistā Latvijas daba un lietas, kas padara mūsu valsti lielisku. Taču ir arī negatīvais, kas uztrauc un pat liek saskumt, jo pavisam neticama liekas šī skarbā patiesība.
Gandrīz katru dienu gan pa televīziju, gan pa citiem izziņas līdzekļiem arvien vairak dzirdam par dažādām dabas katastrofām, nelaimēm, kas piemeklē cilvēkus un daudziem citiem nepatīkamiem notikumiem visā pasaulē, kas galvenokārt skar nevainīgus cilvēkus, to dzīvi, ikdienu. Tas viss liek aizdomāties... Manuprāt, īpaši briesmīga situācija ir izveidojusies Irākā, kur ikdienas cieš nevainīgi cilvēki, to skaitā arī bērni... Daudz nevainīgu cilvēku iet bojā. Šīs cīņas iemeslus vajag nekavējoties risināt, jo turpmāk tas var nest vēl smagākas sekas, jo nevienā karā nav ieguvēju, ir tikai zaudētāji. Rodas jautājums- tad kāpēc tiem ir jābūt nevainīgiem cilvēkiem? Viņi jau nav vainīgi, ka dzīvo tieši šinī vietā un laikā... Smagas sekas cilvēkiem nodara arī dažādas dabas katastrofas , pret kurām cīnīties dažkārt nav iespējams. Tās vienkārši nāk un aiznes līdz daudzu cilvēku mājokļus, dzīvē iegūto un smagā darbā nopelnīto, bet dažkārt tās paņem visdārgāko- dzīvības... Apbrīnojami ir tie cilvēki, kas pēc šīm nelaimēm tomēr saņemas un dzīvo tālāk, cenšas sākt dzīvi no jauna. Atmiņas ir un paliek, bet dzīve taču turpinās. Kā jau zinām, visneaizsargātākā sabiedrības daļa ir bērni, ļoti vēlētos, lai ikvienam no viņiem būtu siltas mājas, mīloši vecāki un daudz prieka sirdī, lai no viņu sejām nekad nepazūd smaids...
Īpaši pēdējā laikā ļoti saspringta situācija ir tieši mūsu valstī un tās politikā- straujā inflācija , nepietiekamās algas, jo viss kļūst aizvien dārgāks un izmaksas palielinās, korupcija, pret kuru vajag nekavējoties cīnīties. Manuprāt, īpašs haoss ir izveidojies mūsu valdībā- iedzīvotāji streiko, protestē, bet tas, ka viņus kāds cītīgi uzklausa nav novērojams. Cerams, ka turpmāk situācija strauji mainīsies, jo kaut kas ir nekavējoties jāmaina, lai mums būtu patīkami dzīvot savā valstī un tiešām dzīvot, nevis tikai censties izdzīvot. Protams, ir arī daudz pozitīvā, kas nenoliedzami ir labi un tam tā arī jābūt. Katram no mums būtu jāpieliek spēks, lai mainītu lietas, kas neapmierina vidē, kurā dzīvojam. Jācenšas būt pozitīvākiem, vairāk ieklausīties citos, censties iekārtot savu dzīvi pēc iespējas veiksmīgāk.
Latvija- tā ir valsts, kurā piedzimu un kurā vēlētos dzīvot arī turpmāk. Latvija ir maza valsts, toties spēcīga un mērķtiecīga. Kā jau zinām, Latvija ir izcīnījusi grūtu ceļu līdz neatkarībai, tā pamazām ir veidojusies par patstāvīgu un izlemtspējīgu valsti. Es dažkārt brīnos un nespēju valdīt sajūsmu par to, cik skaista ir Latvijas daba, tās krāšņums, tās varenums. Rudens ir gadalaiks, kad Latvija kļūst vareni krāšņa, raibās koku lapas noklāj zemi ar biezu un iespaidīgu paklāju... Vasara ir ziedu pārpildīta. Smaržīgās pļavas un zaļie meži- tās Latvijas dabu padara neticami skaistu. Pavasaris pie mums atnāk kā cerību laiks, ikviens gaida saziedam pļavas, visi gaida „zaļo Latviju””. Un ziema... Tik balta, mierīga un rāma... Esmu priecīga, ka dzīvoju tieši šajā valstī, un man ir prieks, ka, neskatoties ne uz ko, tā arvien attīstās un cenšas neatlaidīgi iet uz priekšu.
Tuvojas ziema, sniegs aizputinās takas, nolīdzinās pēdas un daudz kas sāksies no jauna. Cerams, ka turpmāk gan mūsu pašu dzīvēs, gan visapkārt virmos tikai pozitīvas lietas. Katram no mums vajag lielu pacietību, jo daudz kas notiek neatkarīgi no mūsu gribas. Ja paši kļūsim labāki, tad arī pasaule visapkārt paliks labāka. Dāvāsim citiem dāvanas, kas naudu nemaksā, bet toties sniedz vislielāko gandarījumu.
|
