Kas ir dzīve? Dzīve, pirmkārt, ir laiks. Laiks rit – gadi iet. Gadi – mēneši. Mēneši – nedēļas. Nedēļas- dienas. Katra diena ir kā dažādu algoritmu summa, kas atgādina sarežģītu būri. Visas mūsu darbības ir ieprogrammētas galvā ar nezināmo programistu palīdzību. Mēs varam nedomāt par to, kā atvērt durvis, bet tomēr izdarīt to pareizi. Katrs zina, kas jādara, lai durvis atvērtos: jāpieiet pie durvīm, un ar roku pirkstu palīdzību jāsatver rokturis. Tālāk viss būs zināms, jo durvis vērsies vaļā daudz biežāk, nekā dvēseles. Tas ir pats par sevi saprotams, atvērt savu dvēseli ir daudz grūtāks uzdevums. Bet tas man nerūp.
Es nevaru samierināties ar to noteikto darbību secību, kas, savukārt, norāda uz rezultātu. Piemēram, pat ja jūs nezināt kurp dodaties, jūs vienalga kaut kur nokļūsiet, tas nav atkarīgs no jūsu gribas. Kas tad sanāk? Jau iepriekš mēs varam zināt to, kas notiks vēlāk, bet tomēr kļūdu pasaulē nekļūst mazāk, pat otrādi, to skaits daudzkārt palielinās.
Kas notiek apkārt? Tāda augsti attīstīta būtne, kā cilvēks, ir spējīga ‘pareģot’ sava darbības un to rezultātus uz pāris soļiem priekšā; cilvēks jau iepriekš var saprast savas idejas nolemtību, bet pasaule nekļūst labāka. Cilvēks jau iepriekš zināja, ka atombumbas izmantošanai būs nopietnas un globāli briesmīgas sekas. Rodas jautājums, kāpēc šis ierocis tomēr tika pielietots? Ass konflikts, kas rodas starp divām lielvalstīm vairākums gadījumos ir karš, atkal jautājums, kāpēc nevar novērst konflikta izraisītāju faktorus un atrast kompromisu, pirms rodas konflikts. Viss ir iespējams: vajag domāt, daudz domāt un konkrēti domāt. Bet cilvēks ir tā veidots, ka nedomāt viņš nevar. Mēs visu laiku domājam: vienmēr un visur, pat miegā. Miegā cilvēki domā, tieši tāpēc mēs redzam sapņus. Daudzi no mums tos aizmirst, bet absolūti visi tos redz, tas ir zinātniski pierādīts fakts. Kur paliek visas mūsu domas, kad ir jāpieņem lēmums? Vai mēs tās aizmirstam tāpat kā sapņus? Svarīgi ir tas, ka nav nekāds starpības, kādu lēmumu jūs pieņemat: kādu maizi nopirkt vai kādas zeķes uzvilkt – katrs lēmums, atkārtojoties, var kļūt svarīgs globālajā mērogā. Ko darīt? Kas spēj sagraut šo konkrēto notikumu un darbību secību cilvēces eksistences laikā? Es teiktu – jaunrade, bet tas nebūtu pareizi. Arī daiļradei ir raksturīga noteikta darbību secība. Vienīgā atšķirība ir iespējamo kombināciju daudzveidība.
Kļūdaini domāt, ka tieši jūsu ideja ir unikāla, jo nekad nevar zināt vai esi tas vienīgais no tiem 6,6 miljardiem, kas apdzīvo planētu Zemi. Šajā laikā un telpā, kas nonācis līdz tādam risinājumam tieši tagad. Pārbaudīt to ir visai grūti, gandrīz neiespējami. Pārāk daudz šķēršļu, kas liedz mums to iespēju saskarties visiem kopā kā tādai milzīgai un draudzīgai ģimenei. Rase, ādas krāsa, valoda, valsts robežas, dabas apstākļi, cilvēku personiskās īpatnības (pārāk sabiedrisku trūkst), un beidzot, laiks. Saskarsmei nepieciešams laiks, tādā telpā daudz laika. Tagad liekas, ka cilvēki ir atraduši šīs problēmas risinājumu, viņi izdomāja internetu – vietu, kur var visu. Un valoda vairs nav kavēklis, jo sazināties var ar elektronisko ģīmīšu palīdzību, kas izpauž neskaitāmu jūtu daudzumu, ko, kā likās, mēs paši nekad nevarētu izjust.
Tas ir optisks māns: liekas, ka jūs kļuvāt atvērts citu cilvēku acīs, paplašinājāt redzesloku, bet īstenībā jūs tikai aizslēdzāt sevi vēl ciešāk visvienkāršākajā algoritmu būrī, kur domas ir tikai velta laika šķiešana.. |
