Es ar lepnumu varu apgalvot, ka man pieder ļoti daudzu man dārgu cilvēku sirdis, kuri man tiešām rūp.
Kā pirmo es gribētu minēt savu ģimeni. Tā ir mana mamma, tētis, divi brāļi un māsa. Kā jau visiem (vismaz tā vajadzētu būt), arī man nav nekā dārgāka par manu ģimeni, kuras dēļ es būtu gatava atdot pat savu dzīvību. Es uzskatu, ka mani neviens tā nemīlēs kā ģimene. Es vienmēr varu griezties grūtā brīdī pie savas mātes, tēva, brāļa vai māsas, viņi man vienmēr palīdzēs un sniegs atbalstu. Tas nekas, ka bieži vien mums rodas domstarpības. Ja runājam konkrēti par mani un manu ģimeni, tad es varu teikt , ka es ar saviem brāļiem tā īpaši nemaz nestrīdos, varbūt biežāk ar mazo brālīti. Īstenībā esmu cilvēks, kas prot piekāpties, neizraisot konfliktus. Man ir vecāka māsa, kura jau ir pati mamma, tāpēc daudz es varu mācīties no viņas. Mans mazais brāļuks, kurš, lai arī šad tad sastrādā blēņas, tomēr man ir ļoti mīļš. Ģimeni neizvēlas, kādā tu piedzimi, tādā arī jādzīvo, jāaug un tādu arī jāmīl. Domāju, ka tā vajadzētu uzskatīt visiem, tomēr par nožēlu tas tā nav.
Otrkārt, kas man rūp, varu minēt savu otru ģimeni-savus brālēnus, māsīcas un savu tanti. Pie viņiem es lielākoties esmu augusi, un viņus es uzskatu un vienmēr arī uzskatīšu par savu otro ģimeni. Man ir septiņi brālēni un trīs māsīcas, kurus es ļoti mīlu, un es zinu, ka viņi mīl arī mani. Neskatoties uz to, ka viņus mana tante ir audzinājusi viena, jo vīrs pāragri nomira, bērni viņu vienmēr ir atbalstījuši, sapratuši un grūtā brīdī palīdzējuši. Arī es, cik varēju, tik palīdzēju un palīdzēšu, jo viņu es uzskatu par savu otro mammu. Tas, ka ar brālēniem biežāk strīdamies, nav attaisnojums, lai viņus nemīlētu. Ir ļoti būtiski cilvēkus pieņemt tādus, kādi viņi ir, mīlēt un rūpēties par viņiem.
Un es vienmēr esmu rūpējusies par savas ģimenes, radu un draugu labklājību, jo arī īsti draugi ir nenovērtējama dzīves dāvana. Uzskatu, ka īstu draugu cilvēkam nav daudz. Tie ir cilvēki, kuriem tu vari pilnībā uzticēties, un tādi cilvēki patiešām ir zelta vērti.
Manuprāt, dzīvē galvenais ir pieņemt savus tuviniekus un īstus draugus ar visiem viņu trūkumiem un kaprīzēm, jo mēs katrs esam unikāls. To ir jāatceras, un nedrīkst cilvēkus izvēlēties pēc izskata. Es savu ģimeni, radus, draugus mīlēšu un rūpēšos par viņiem neatkarīgi no apstākļiem. Lūk, tas ir tas, kas man rūp par visu vairāk uz pasaules!
|
