Pieliec ausi pie karsta asfalta vasaras dienā, pieliec roku pie salijušas palodzes vēlā rudenī, sasildi nosalušās plaukstās lāsteku, kuras mājas ir pažobelē. Pažobelē, jā. Saklausi tikko izdīguša zāles asniņa stāstu vēsā pavasara rītā, kad saule klusi klauvē pie istabas loga. Un tu jutīsies iemīlējies. Noskaņā, trauslumā, vienkāršībā. Pasaulē.
Smaržo pēc mandarīniem, svaigas maizes, malkas un pieskārieniem, smaržo pēc putekļiem, kas lēnām pārklājas pār viņu mīlestībiņu. Trīspadsmit smaidu, trīspadsmit reižu pateikts, ka es tevi. Un es tevi arī. Viņi mīl bārus un lētus restorānus, hoteļus un filmu vakarus. Viņi iemīlas sniegpārslās, ka sakrīt viņu laimīgajos matos. Viņi pat iemīlas tajā sajūtā, ka viņiem ir mati, ir rokas un sirdis, ka viņiem ir kopīgs prieks. Dala dzīvi uz pusēm, uz pusēm dala asaras par filmas beigu titriem. Iemīlas klusā televizora šņākoņā, kad visas programmas beigušās, un sen jau pusnaktij pāri. Viņa ir pianiste, viņš gleznotājs. Viņa nekad neko nav spēlējusi, viņš neprot noturēt rokās otu. Visīstāk par visu viņi tic viens otram. Iemīlies! Kaut vai tajā, ka tu drīksti raudzīties viņu dzīvītē pa atslēgas caurumiņu, pa sienas spraudziņu. Tu drīksti sajust daļu no viņu sajūsmas. Kuš. Un iemīlies!
Akustisks un vecs kasešu ieraksts. Ieticies, iemīlies, satver, satver, satver. Auksti. Un tu esi drāma, tu esi traģēdija, viņi kliedz, tu esi tik īsta, ka jāraud, tu tik ļoti aizraujies, tev nesanāk, bet tava spītība ir tāds spēciņš, kuru nepārvar ne klusums, ne melodijas. Bet es taču tikai mīlu to, kā basas kājas pieskaras vēsai istabas grīdai, es tikai mīlu, kā tējkannas tvaiki pieskaras vēsai ādai. Saskaršanās. Sajūta. Iemīlos! Saskaršanās. Mirklīgas vērtības, īpašas intervijas un stāsti par to, kā viņi ar viņām pārgulēja. Iemīlēties tenkās, kas tukšas un nesaprastas klīst pa bruģētām ielām. No rīta līdz vakaram, arī naktīs un agros rītos. Iemīlēties vīraka un cigarešu dūmos un tajā, kā šokolāde kūst uz lūpām. Kūst, kūst. Dzīve izkūst, nepārtrauc iemīlēties, vari nokavēt trolejbusu. Bet trolejbusi ir mūžīgi, tu atcirti, un turpināji lēnām tikai vienā procesā. Iemīlēties.
Fotogrāfijām pieķerties tik ļoti, ka gribas kliegt aiz laimes. Izdomāt likteņstāstus, kurus atstāstīt paaudžu paaudzēs. Iemīlēties aizkustinājuma asarās pēc vārdiem: un tā viņi dzīvo laimīgi vēl šo baltu dienu. Baltas dienas mīlēt. No baltas, baltas sirds un baltus cilvēkus, un pasauli baltu. Ar baltu krītu uzrakstīts. Ar baltu domu izdomāts. Ar baltiem pirkstiem pat pieskaras nāve. Baltas lapas un balti raksti. Neredzēt, nedzirdēt. Iemīlēties, ka dažreiz var arī tā. Dzīvot bezpasaulē, bezjēgā un beztroksnī. Tā iemīlēšanās sajūta ir par mazu, apmainīt to nevar. Un arī nevajag. Iemīlēties tajā, ka nevajag vārdus, lai pateiktu. Iemīlies, draugs, iemīlies.
Kas ir trīs skaistākie vārdi, ko var pateikt otram? Manuprāt, tie būtu: palīdzi man saprast. Ne jau likumsakarībās ir tas spēks, ne jau formulās, bet dzīvos cilvēkos. Naktstauriņu dejas un skudriņas pa muguru. Tie ir mani iemīlēšanās dzīvnieciņi. Ikreiz, kad ieelpoju. Un man tik tiešām rūp tā laimīte ikreiz ieelpojot. Jā! |
