JA ES BŪTU MINISTRU PREZIDENTS...   Jums ir iespēja ieteikt šo eseju izlasīt un novērtēt saviem draugiem

01.03.2010.

Ministru prezidents. Iespējams, katrs no mums kaut reizi dzīvē gribēja iegūt šo amatu. Un ne par velti, jo šis amats ir kā interesants, tā arī varonīgs. Ministru prezidentam ir jāatbild par veselu valsti ! Vai tas ir jēdzīgi? Tieši uz šo jautājumu es mēģināšu atbildēt šajā esejā, iedomājoties, ka pats esmu ministru prezidents. Jau kopš pašas bērnības man nav vienaldzīgs dzimtenes stāvoklis. Redzot, ka valsti skar krīze, es uztraucos, jo man gribētos uzlabot šo situāciju. Es daudzas reizes jau gribēju kļūt par ministru prezidentu. Es nedomāju, ka tikai ministru prezidentam ir jāatbild par situāciju valsti. Atbildība ir jāuzņemas arī iedzīvotājiem. Ja es kļūtu par ministru prezidentu, es beidzot panāktu tautas vienotību, jo sadrumstalotības dēļ ir grūti vadīt valsti. Protams, ministru prezidentam ir jāatrisina vēl daudzas problēmas, piemēram, lauku izpostīšana. Ja mēs apskatīsim demogrāfisko situāciju Latgalē, tad mums noteikti ir jāmeklē risinājumi, lai mazinātu iedzīvotāju skaita samazināšanās. Man vienaldzīga neviena novada problēma, jo novadi veido manu dzimteni. Es labprāt uzlabotu infrastruktūru, radot jaunas darba vietas, palielinot jauniešu aktivitāti, kā arī palīdzētu jauniešiem atrast ko interesantu un dvēselei svarīgo „dzimtajā ligzdā”. Radīt darba vietas laukos nebūt nenozīmē grūti, jo kopš PSRS sabrukuma Latvijā palika daudz saimniecības ēku, kas palīdzētu mums „pacelties no dzelmes”. Tas tiešām ir viens no maniem, ministru prezidenta, mērķiem. Protams, nav jāaizmirst arī par pilsētām, jo pilsētās atrodas daudz uzņēmumu jeb darba dēvēju. Ir jāpropagandē motivācija jauniešiem, lai tie paliktu mazākajās pilsētās. Šeit mūsu skolotāji ir poļi, kas sāka būvēt nelielus dzīvojamos masīvus jaunajām ģimenēm. Rezultāts ir acīmredzams! Iedzīvotāju skaita sarukums apstājās! Ja es tomēr kļūtu ministru prezidents, es labprāt uzlabotu starptautiskas attiecības, jo dzimtenei, Latvijai diemžēl, joprojām ir sliktas attiecības ar dažām valstīm, piemēram, Krieviju. Es saprotu, ka latvju tautai joprojām sirdī ir brūce tādēļ, ka tieši no Krievijas nāca šausmīgs posts 1940. gadā, sākot ar robežsargu nogalināšanu, bet beidzot ar armijas izvietošanu. Bet tomēr attiecības ir jāuzlabo tādēļ, ka Latvijai var pārdot savus unikālos pārtikas produktus, kā arī metalurģijas izstrādājumus Krievijai, līdz ar to Latvija beidzot segs budžeta deficītu un es, kā ministru prezidents beidzot būšu pārliecināts, ka mana dzimtene uzplaukst, bet ar attiecībām ar Krieviju tālu mēs neaiziesim, jo mums ir jāmeklē investori, kas palīdzētu rīkot uzņēmumus un būtu ieinteresēti Latvijā. Jau pēc tam mūsu dvēselēs uzplauks prieks par ziedošu dzimteni. Noslēgumā man gribētos teikt, ka ministru prezidenta amats ir ne tikai interesantākais, bet arī patriotiskākais un satraucošākais, jo tieši ministru prezidentam (šajā esejā man) ir jāuzņemas atbildība par savu dzimteni un radniecisko tautu. Tieši tāpēc es uzskatu, ka šis amats der man, jo kā jau minēju, man gribētos iet soli solī ar tautu.

Publikas vērtējums: Nav

Lai pievienotu savu vērtējumu:

• Reģistrētie Atlants.lv lietotāji (autori) var vērtēt esejas bez maksas, tiem nepieciešams autorizēties savā profilā;
• Nereģistrētiem apmeklētājiem nepieciešams sūtīt SMS ar tekstu AT W2047 un vērtējumu no „1” (zemākais vērtējums) līdz „5” (augstākais vērtējums) uz numuru 1800, piemēram, AT W2047 4. Pakalpojums pieejams LMT, Tele2 un Bite klientiem. Maksa par īsziņu: EUR0,50.

Atpakaļ