ES – MINISTRU PREZIDENTE   Jums ir iespēja ieteikt šo eseju izlasīt un novērtēt saviem draugiem

28.02.2010.

Latvija ir piedzīvojusi dažādus laikus: vācu laikus, zviedru laikus, krievu laikus, un, kad visi laiki ir aizvadīti, rodas jautājums: „Kādi laiki ir pienākuši?” Birokrātijas laiki. Ir pienācis tas laiks, kad sarežģītu un samezglotu valsts aparātu vainago teju kritiska neuzticība ar tautas puses un pat paranoja. Par laimi vai nelaimi, latvieši nav tik karstasinīgi, lai izietu ielās, dedzinātu mašīnas un skaļi protestētu. Un līdzīgi pasākumi nereti beidzas ar īpašo uzdevumu vienību uz katra stūra. Līdz ar to jāsecina, ka ministru prezidenta uzdevums ir radīt uzticību, atbalstīt nacionālo pašapziņu un novērst varas nonākšanu pāris cilvēku rokās. Latvieši ir apbrīnojama tauta. Gluži kā nastu nesēji ēzeļi. Ratos var kraut, cik uziet, bet līdz zināmai pakāpei, jo tad krava ir tik smaga, ka paceļ ēzeli no zemes, un viņš vienkārši apstulbis vicina kājas un izdod apmulsušu: „Ī-ā...” Un, kamēr valdības domas par tautu aprobežosies ar „ēzeļu baru”, uzticības tai nebūs. Latvieši vēlas cieņu un rēķināšanos ar tās interesēm, tāpēc es kā ministru prezidente vērstos pie tautas ar lielāku cieņu. Pieņemtajiem likuma grozījumiem, lēmumiem jābūt „caurspīdīgiem”, jeb caurskatāmiem, lai ikviens tautas pārstāvis saprastu pieņemto lēmumu jēgu. Ja valdībai nav, ko slēpt, tad tautai nav, par ko izjust sašutumu. Vēl jo vairāk – cilvēkiem ir jābūt labi izglītotiem. Pašlaik izskatās, ka tam tiek likti šķēršļi, nevis sniegta palīdzība, piemēram, mulsinošs ir fakts, ka pārbaudes biznesa ekonomikas pamatos vairs netiek labotas centralizēti. Darbojas princips „Jo aprobežotāka un dezinformētāka tauta, jo vieglāk ar to manipulēt (jo īpaši pirmsvēlēšanu periodā).” Es kā ministru prezidente pulcētu ap sevi uzticamu, izglītotu cilvēku „kodolu”, jo manās acīs „ministru prezidents”- tā nav tikai tukša skaņa. Tas ir mērķtiecīgs ilgtermiņa grupas darbs. Latvijai kā nekad agrāk nepieciešami pārdomāti ilgtermiņa plāni un sadarbības projekti. Šis ir bijis klupšanas akmens daudziem sasaukumiem. Vai patiešām vēl ilgi būs tā, ka vienīgais, par ko parasti lepojas latvietis ir viņa valsts skaistā daba un kultūras vērtības? Protams, bez visām šīm lietām Latvija nebūtu tāda, kāda tā ir pašlaik, tomēr jājautā: „Kad pienāks tie laiki, kad latvietis leposies ar saviem uzņēmējiem, valsts aparāta darbību, likumdošanas vienkāršo, bet efektīvo dabu?”. Vai tas viss ir tik neaizsniedzams? Politiķi norāda, ka viss notiktu daudz ātrāk un labāk, ja būtu tautas „ticības kredīts”. Turklāt tā izsakās tie, kas paši vēl nesen šo „kredītu” iztērējuši un nu ir palikuši „parādā”. „Procenti” nav lieli, jo latvietis ir pacietīgs, un sīksts ir viņa kalpa gars, bet līdz noteiktam mēram. Šis kalpa gars ir jāizskauž, jo brīdī, kad latvietis jutīsies kā saimnieks savā valstī, valsts uzplauks. Nacionālais „uzplaukums” nodrošinās arī to, ka vairāk latviešu paliks Latvijā (runājot par tiem, kuriem ir izvēle, jo pieļauju, ka ir tādi, kuri Latvijā sev iztiku vairs nespēj nopelnīt), mazāk zemes īpašumu tiks pārdoti ārzemniekiem, un neiecietību pret tiem, kas, būdami Latvijas iedzīvotāji, pompozi provocē citus ar svešas valsts simboliku un izteikumiem, atteikšanos runāt valsts valodā, tiks vienkārši ignorēti. Par tā saucamajiem oligarhiem ir runāts daudz un dikti. Te viņi ir Mākoņos, te jau TV ekrānā, nākamajā brīdī jau duelējas diskusiju raidījumā, kur pret viņiem neizrāda nekādu saudzību. Un vai tad nepelnīti? Būtu naivi domāt, ka kāds no šiem oligarhiem varētu būts „tas īstais, kurš izvedīs tautu no posta un izmisuma”. Es kā ministru prezidente censtos tautai parādīt, ka tā var un tai vajag iesaistīties politiskajā dzīvē. Un ne tikai referenduma laikā. Man kā ministru prezidentei būtu jābūt lietas kursā par oligarhu un citu „pagrīdes blēžu” darbības „shēmām” vēl pirms tās iztirzā „Nekā personīga” Vai „De Facto”. Kā valsts, tā arī pārvaldes līmenī jau kopš padomju laikiem „labi” strādā „roka roku mazgā” princips. Tas ir jāizbeidz. Pirmais solis –sakārtot likumdošanas politiku, neatliekot „svarīgākos” vai „neērtākos” likumprojektus uz pēcvēlēšanu periodu vai vienkārši uz „kādu citu laiku”. Ir jāatzīst, ka politika pēc savas būtības nav „netīra”, bet tikai pietiekami attīstīta un godīga sabiedrība spēj to saglabāt tīru”. Es kā ministru prezidente censtos būt atbalsta un ieskrējiena punkts tautas pašapziņai un drošības sajūtai. Ticībai par labāku rītdienu.

Publikas vērtējums: Nav

Lai pievienotu savu vērtējumu:

• Reģistrētie Atlants.lv lietotāji (autori) var vērtēt esejas bez maksas, tiem nepieciešams autorizēties savā profilā;
• Nereģistrētiem apmeklētājiem nepieciešams sūtīt SMS ar tekstu AT W2042 un vērtējumu no „1” (zemākais vērtējums) līdz „5” (augstākais vērtējums) uz numuru 1800, piemēram, AT W2042 4. Pakalpojums pieejams LMT, Tele2 un Bite klientiem. Maksa par īsziņu: EUR0,50.

Atpakaļ