JA ES BŪTU MINISTRU PREZIDENTS   Jums ir iespēja ieteikt šo eseju izlasīt un novērtēt saviem draugiem

25.02.2010.

Pirmkārt, arī es pavisam noteikti aizņemtos naudu no Starptautiskā Valūtas fonda – ar ekonomiskajām problēmām ir tāpat kā ar infekcijas slimībām – ja nav veikti profilakses pasākumi, nākas maksāt dārgi un dzert antibiotikas, kas šajā gadījumā būtu šis aizņēmums. Es naudu ieguldītu rūpniecībā – gan esošās attīstīšanā, gan jaunās, progresīvās tehnoloģijās. Populārākais variants, ko iesaka neinformētā, mazaktīvā sabiedrības daļa, – iedot naudu pensionāriem un palielināt algas. Diemžēl valsts nevar šīs lietas īstenot, jo tai nav naudas – un tik ļoti populārais izteikums samazināt valdības un deputātu algas – ir pilnībā truls un bezjēdzīgs. Pierādu – Saeimā ir 100 deputātu, mums vēl ir arī aptuveni 13 ministriju, Ministru prezidents, Valsts prezidents un citi augsti stāvošie amati. Cik pelna? Deputātam, ieskaitot prēmiju, iznāk vidēji 900 latu mēnesī. Ministri pelna vairāk, bet precīzu skaitli nosaukt vairos, jo neesmu informēta. No vienas puses – ļoti daudz, bet cik tad ir jāpelna cilvēkam, uz kuru gulstas visa atbildība par valsti? Samazinot algu, attiecīgi mēs parādām arī savu attieksmi – vai profesionāls, inteliģents biznesmenis, kurš lieliski vadītu ekonomikas ministriju, ietu tur strādāt, ja tur maksātu maz? Atalgojumam jāatbilst atbildībai – tas ir pareizi. Par mazu algu politikā ietu tikai muļķi. Par deputātu darba kvalitāti varam vainot tikai paši sevi – nebalsošana, balss atdošana vieglprātīgi, nepārdomājot savu izvēli – katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā ir pelnījusi. Pat nogriežot visu valdības amatpersonu algas līdz minimālajām, mēs iegūsim aptuveni trīsdesmit tūkstošus latu. Ar to pietiktu, lai palielinātu latviešu pensionāru pensijas par pieciem santīmiem. Tādējādi parādījis, ko un kāpēc es nedarītu . Tātad par kredīta, ko saņēmusi Latvijas valsts, izmantošanu. Pirmkārt, vienīgais, ko Latvija eksportē ir kredītprocenti, šķiet mīts un nekas cits – mums ir attīstītas metāla, koka, stikla, pārtikas un elektronikas ražotnes. Piemēram, Jelgavā šobrīd Krievijas uzņēmēji atjauno mikroautobusu būves rūpnīcu, bet Imantā funkcionē metālapstrādes uzņēmums. Valsts naudas ieguldīšana šādos uzņēmumos būtu visreālākā palīdzība Latvijas iedzīvotājiem. Jo vairāk pelna uzņēmējs, jo vairāk viņš maksā nodokļos, jo vairāk valsts var atvēlēt tās iedzīvotāju labklājībai (nav svarīgi, kam pieder uzņēmums). Ja tas darbojas Latvijā, maksā nodokļus. Otra ideja, kuru es atbalstītu, būtu naudas investēšana jaunajās tehnoloģijās – īpaši valsts kontrolētās, alternatīvās elektroenerģijas ieguves rūpnīcās. Latvijas valsts lielā mērā atkarīga no Krievijas elektroenerģijas, tādēļ, lai uzlabotu situāciju, jābūvē pašiem savas, videi draudzīgas vēja un saules elektrostacijas. Jāpiezīmē, ka Latvijā ir izgudrots jauna tipa vēja ģeneratora prototips, kas gan vēl nav ieviests rūpnieciskajā ražošanā. Alternatīvā enerģija ir perspektīvs, pagaidām ļoti dārgs naudas ieguldīšanas veids, bet pastāvīgā naftas cenu kāpuma dēļ pieprasījums pēc šādas enerģijas kļūtu arvien lielāks, un šīs rūpnīcas nestu peļņu. Bez tam būtu arī jāveicina ražotnes tehnoloģijas, kuras izmantotu šo alternatīvo enerģiju. Bez tam jāievieš nodokļu atlaides tiem, kuri šos elektromobiļus lietotu, tas nodrošinātu peļņu un pieprasījumu vietējai produkcijai, arī elektrība kļūtu lētāka.

Publikas vērtējums: Nav

Lai pievienotu savu vērtējumu:

• Reģistrētie Atlants.lv lietotāji (autori) var vērtēt esejas bez maksas, tiem nepieciešams autorizēties savā profilā;
• Nereģistrētiem apmeklētājiem nepieciešams sūtīt SMS ar tekstu AT W2009 un vērtējumu no „1” (zemākais vērtējums) līdz „5” (augstākais vērtējums) uz numuru 1800, piemēram, AT W2009 4. Pakalpojums pieejams LMT, Tele2 un Bite klientiem. Maksa par īsziņu: EUR0,50.

Atpakaļ