ES MINISTRU PREZIDENTS   Jums ir iespēja ieteikt šo eseju izlasīt un novērtēt saviem draugiem

23.02.2010.

ES-Ministru prezidents Mēs dzīvojam mazā valstī. Tā ir maza, bet skaista. Valsti ,kurā mēs dzīvojam sauc par Latviju. Tā ir mana Tēvu zeme. Zeme ,kurā es piedzimu , tā ir zeme, uz kuras spēru savus pirmos soļus. Bet mēs neesam padsmits vai simts. Mēs kopā esam 2 257 300 miljonu cilvēku uz šīs zemes Latvijas. Katrs esam indivīds ar savām domām. Mums katram ir savi sapņi. Sapņi par to ,kāda būs mana māja, mana ģimene, mana nākotne. Visbiežāk uzdotais jautājums, kurš cieši saistīts ar mūsu sapņiem par ko es kļūšu ,kad izaugšu liels? Kāda vieta man piederēs zem saules un, kāda daļa no šīs zemes būšu es? Katram no mums ir priekšstats par nākamo profesiju. Cits domāja, ka kļūs par advokātu ,tiesnesi, prezidentu, zinātnieku, kosmonautu. Bet tieši es vēlējos kļūt par Ministru prezidentu. Jā, tieši par Ministru prezidentu nevis par prezidentu. Sapņoju , ka valdīšu visu lielo valdību.....Mainīšu daudzas lietas. Tagad ,kad esmu, paaugusies , šo sapņu profesiju esmu noglabājusi nereālo sapņu plauktā. Ik pa brīdim kad esmu mājas viena ,iedomājos ,ko es darītu, ja būtu Ministru prezidents.... Ja es būtu Ministru prezidents es sastādītu tādu valdību, kādu neviena valsts nebūtu redzējusi. Visi cilvēki tajā būtu vienoti. Valdības devīze būtu – viens par visiem, visi par vienu. Tas viens būtu par valsts mīlestību, tautas labklājību un kopību, par tās nākotni. Katram Ministru prezidentam ir dota iespēja savā paspārnē uzņemt kādu no ministrijām. Ja es būtu Ministru prezidents, es šo iespēju izmantotu. Savā paspārnē uzņemtu Izglītības ministriju. Kādēļ tieši šo ministriju? Pati esmu skolniece ,un man nākamgad būs jāizdara izvēle, par to, kas vēlos būt nākotnē .Mēs šobrīd atrodamies neapskaužamā situācijā, kad valstī ir krīze un mūsu nākotne ir nezināma. Daudz universitāšu slēdz un arvien vairāk samazina budžeta vietas. Vecāki ir zaudējuši darbu. Daudziem rodas jautājums : „Ko darīšu es pēc skolas beigšanas, ja manā ģimenes kontā nav naudas manai izglītībai, bet tikai maksai par komunāliem pakalpojumiem un kredītiem?” Izskan bēdīga atbilde : „Es došos uz ārzemēm strādāt, pametīšu savu tēvzemi, jo nav izejas...” Bet izeja ir vienmēr. Ja es būtu Ministru prezidents , kā jau minēju, es uzņemtu savā paspārnē Izglītības ministriju, es meklētu izeju no šīs problēmas. Samazinātu algu deputātiem ,tas būtu pirmais solis, jo es uzskatu ,ka, ja ārstiem ,kuri glābj dzīvību katru dienu ,ir jāsamazina algu, tad deputātiem arī tas jādara . Par to naudu es izstrādātu projektu par stipendiju piešķiršanu, un jau tad būtu kāds darbs izdarīts ceļā uz izeju no šīs problēmas. Es nepieļautu ,ka manas tautas nākotne nonāk citas valsts paspārnē. Otrais lielais sāpju jautājums ,ko es risinātu kā Ministru prezidents , pensionāri. Es palielinātu viņu pensijas par 10 % ,lai vecie ļaudis vairs nestāvētu uz ielām un neubagotu. Bet ,ja nebūtu iespējams palielināt pensijas, ievietotu viņus pansionātā, kur viņiem būtu jumts virs galvas un ēdiens. Arī tās ģimenes ,kuras mīt uz ielām, es ievietotu pansionātos. Tālāk manā darba plānā būtu jautājums par bērnu pabalstiem ,kuri šogad samazināti . Mūsu nākotne ir jaundzimušie, un par viņiem ir jārūpējas it īpaši, jo, ja nebūs augsts dzimstības līmenis ,tad tautai nākotnes nebūs. Tagad arvien vairāk daudzas sievietes baidās palikt par mātēm, tikai tāpēc, jo nezina, kā uzturēs savas atvases. Tieši tāpēc es palielinātu māmiņu pabalstus, protams ,ja tas būtu iespējams.To es darītu tādēļ, lai dzimstības līmenis pāraugtu mirstības līmeni par vairākiem procentiem. Šobrīd valda tāda situācija, ka mirstības līmenis var palielināties, jo daudziem nav māju, nav līdzekļu ,lai ārstētos. Ja sāktu valstī samazināties krīzes līmenis ,un valstī sāktu parādīties nauda valsts kasē, tad es paaugstinātu algas vai arī atstātu tās stabilas, nesamazinot katru mēnesi par pāris procentiem skolotājiem. Skolotāji audzina mūsu paaudzi ,lai tā būtu izglītota un spētu sasniegt lielus mērķus dzīvē. Šobrīd notiek liela netaisnība pret šīs profesijas pārstāvjiem ,šie cilvēki strādā vairāk ,bet saņem mazāk. Viņu vidū arī izskan vēlme doties uz ārzemēm, strādāt citā profesijā tikai tāpēc, ka nav līdzekļu par ko uzturēties šeit. Būtu arī citi jautājumi manā darba plānā, bet sapņi vienmēr beidzas un ir jāatgriežas realitātē. Mēs visi nosodām un spriedelējam, ko darītu es ,ja es būtu Ministru prezidents. Bet šādu tiesību mums nav kādu nosodīt un spriedelēt ,ko es darītu. Tas nav taisnīgi.Jo ticiet man, ja mēs būtu mūsu Valda Dombrovska vietā, mēs nespētu neko izdarīt. Mēs nespējam novērtēt viņa darbu un mēs nesaprotam, ka no viena cilvēka nav atkarīgs mūsu valsts liktenis.Ja mēs katrs pieliktu savas pūles ,lai uzlabotu kaut ko mūsu tautā, tad varbūt rezultāti cīņai pret krīzi būtu augstāki , un mēs varētu to uzvarēt. Ja visa valdība darbotos kā viens vesels un tauta būtu kopā ar valdību, ja valdība uzklausītu tautu, tad varbūt arī rezultāts būtu iespaidīgāks ,un visi solījumi nebūtu tikai tukši vārdi. Bet mēs varam domāt, kā būtu, ja būtu, bet secināt mēs drīkstam tad ,ja tikai esam bijuši tā cilvēka vietā, kuru mēs nosodām. Es tālāk vairs nesapņošu ,kā būtu tad, ja es būtu Ministru prezidents, bet es novēlēšu savai tautai un mūsu Ministru prezidentam- pacietību, neatlaidību un pats galvenais, spēku, lai uzvarētu šo krīzes laiku! Būsim saprotoši un atradīsim šajā sliktajā labo! Tas labais ir tas, ka par spīti grūtiem laikiem esam neatkarīga valsts un esam savas valsts pilsoņi...Kāds cilvēks minēja, ka grūti ir būt optimistam šajos laikos, bet pamēģināsim nelaimē pasmaidīt par spīti visam!

Publikas vērtējums: Nav

Lai pievienotu savu vērtējumu:

• Reģistrētie Atlants.lv lietotāji (autori) var vērtēt esejas bez maksas, tiem nepieciešams autorizēties savā profilā;
• Nereģistrētiem apmeklētājiem nepieciešams sūtīt SMS ar tekstu AT W1984 un vērtējumu no „1” (zemākais vērtējums) līdz „5” (augstākais vērtējums) uz numuru 1800, piemēram, AT W1984 4. Pakalpojums pieejams LMT, Tele2 un Bite klientiem. Maksa par īsziņu: EUR0,50.

Atpakaļ