ES - MINISTRU PREZIDENTS

Jums ir iespēja ieteikt šo eseju izlasīt un novērtēt saviem draugiem

17.02.2010.

Eseja.
Es – ministru prezidents.
Ministru prezidents. Cik gudri un nopietni tas skan, tik nopietna un atbildīga ir šādi apzīmēta cilvēka darbība valsts politikā. Viņa pienākumi nebūt nav tik viegli, un pieņemt un realizēt lēmumus nebūt nav vienkārši – saskaņā ar Satversmi, ministru prezidentam ir jāvada valsts izpildvara, izstrādājot metodes un politikas, jāprot organizēt daudzu cilvēku saskaņotu darbu un daudz kas cits. Tikai mēs to ikdienā neapzināmies un bieži kritizējam valdību, pašiem paliekot malā un pat nemēģinot iztēloties, kā mēs rīkotos, ja būtu tās vietā. Mēs vienkārši nezinām, kas ietilpst valdības pienākumos un kādas ir tās pilnvaras, un gaidam brīnumus, un priecājamies novelt atbildību uz citu pleciem. Negribam iesaistīties politikā, jo tad varēsim vainot sevi pie tā, ka ievēlējām politiķus, kuru darbība mūs neapmierina. Mēs ticam tam, ko saka citi un neapgrūtinam sevi ar domāšanu. Uzskatu, ka šī mūsu nevērība ir arī vainīga pie situācijas, kurā esam, tāpat kā pilsoņu pasivitāte, kā mēs varam spriest pēc pēdējiem diviem 2008. gadā veiktiem referendumiem (referendums par grozījumiem Satversmē un referendums par pensijām; abi nedeva nekādus rezultātus, jo nobalsoja par maz pilsoņu). Mana galvenā doma, kuru centīšos attīstīt, ir tāda, ka ļoti svarīgs valdības pienākums ir motivēt iedzīvotājus iesaistīties aktīvāk valsts politikā un ekonomikā.
Kas tad ir ministru prezidents? Kādi ir viņa pienākumi? Domāju, ka viss galvenais ir skaidri pateikts īsajā un koncentrētajā Satversmes 4. nodaļā. Ministru prezidents ir amatpersona, ko šajā amatā ievēl prezidents. Ministru prezidents ievēl pārējos ministrus, ar kuriem kopā veido Ministru kabinetu – mūsu valsts izpildvaru. Ministru prezidenta pienākumos ietilpst vadīt Ministru kabinetu un radīt tā saskaņotu darbu – realizēt valsts likumus, izstrādājot noteiktu politiku. Faktiski uz ministru prezidenta pleciem guļ valsts iestādes, kas rakstīto īsteno dzīvē un piemēro mūsu valsts apstākļiem, vadīšana. Viņam pakļaujas visas valsts pārvaldes iestādes, un ministru prezidents organizē to darbību. Un vēl, ministru prezidenta pārraudzībā ir Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs un Informācijas analīzes dienests. Ministru prezidentam nepieciešama Saeimas labvēlība un uzticība, jo viņš Saeimas priekšā ir atbildīgs, un Saeimai ir tiesības pieprasīt viņa atkāpšanos no amata.
Bet tas viss ir oficiāli, sausi vārdi, kurus lasot, parasti cilvēks neiedziļinās to saturā. Manā izpratnē ministru prezidents pārvalda iestādi, kurai ir jāveic visu saimniecības procesu organizācija, jākontrolē valsts iestāžu darbība, kā arī jāizstrādā valsts budžets. Bet tas viss taču ir ārkārtīgi sarežģīts darbs, kur principā nekāda improvizācija neder, visai darbībai jānotiek saskaņā ar likumiem. Reti kurš par to ir padomājis, mēs gribam redzēt reālu darbību, tās rezultātus, precīzāk, sajust patīkamu smagumu savā kabatā. Ignorējot to, ka ne viss notiek tik ātri un nekas no debesīm nenokrīt. Tas īpaši attiecas uz Latvijas pašreizējo ekonomisko stāvokli. Lai cik taisnīgi un pamatoti būtu mūsu iebildumi pret valdības finanšu politiku, izjūtot uz sevis tās pieļautās kļūdas, es tomēr uzskatu, ka vispirms jau katram jādomā par savu rītdienu. Es piekrītu, ka protestēšana ir vērtīgs pasākums jau tāpēc vien, ka mēs parādam, ka mums nav vienalga un mums ir savs viedoklis. Bet, reāli skatoties, tas neatrisina radušās problēmas. Tāpēc domāju, ka pirms žēlošanās ir jācīnās par savu izdzīvošanu pašu spēkiem.
Runājot par pašreizējo ministru prezidentu Valdi Dombrovsku, nevaru teikt, ka būtu neapmierināta ar viņa darbību. Pašreizējai valdībai ir jālabo iepriekšējās valdības kļūdas. Zinu, ka saistībā ar 2010. gada budžetu iedzīvotāji pauž lielu neapmierinātību, un tas ir arī pilnīgi loģiski, jo mūsu dzīves līmenis krītas arvien zemāk. Taču ir jāsaprot, ka valsts parādu dēļ valstij pamatīgi jāsamazina izdevumi. Krīzi nevar pārvarēt, nesamazinot tos un grimstot parādos vēl un vēl (es šobrīd nerunāšu par valstsvīru ienākumiem). Tik daudz jau katram vajadzētu saprast un pievērsties pašam savu problēmu risināšanai. Kā pats Dombrovska kungs ir teicis: „Šis ir krīzes budžets, un ar to, iespējams, pilnībā apmierināts nav neviens.” Taču protestēšanai var būt arī rezultāti, ko mēs varam redzēt lietā par vienu „telšu pilsētiņas” pārstāvi. Gluži savas prasības apmierināšanu viņš vēl nav panācis, bet vismaz no ministru prezidenta puses parādījās iniciatīva šīs problēmas risināšanā. Diemžēl, man nav pietiekami daudz informācijas, lai spētu objektīvi izvērtēt Ministru kabineta darbību.
Tomēr es varu izklāstīt savus ieteikumus. Skatoties no iedzīvotāja skatpunkta, varu pateikt, ka mums visiem pietrūkst iniciatīvas problēmas risināšanā. Visi grib pozitīvus rezultātus bez īpašām piepūlēm, arī politika iedzīvotājus nepiesaista. Atzīšos, ka es neesmu izņēmums. Līdz ar to es nonāku pie sākumā izteiktās domas, proti, valdībai būtu jāmotivē iedzīvotāji iesaistīties gan valsts politikā, gan ekonomikā aktīvāk, nekā tas notiek šobrīd. Ar protestēšanu vien nepietiks – nekas nemainīsies.
Pirmkārt, ja es būtu ministru prezidente, es notiekti uzsāktu kādu projektu sakarā ar šīs problēmas atrisināšanu. Mūsu sabiedrības, iespējams, lielākais trūkums ir nezināšana. Daudzi no mums neizprot valsts pārvaldes sistēmu. Politika cilvēkiem šķiet kaut kas tāls un svešs, it kā tā neietekmētu viņu dzīvi. Lielākai daļai no mums liekas, ka valsts vadīšana ir mums par grūtu un mēs sevi kā iespējamos valsts varas pārstāvjus neredzam. Varbūt ir vērts cilvēkus piesaistīt, pietuvināt politikai, likt saprast, ka tas viss notiek tepat ap mums. Kāpēc gan nevarētu ieviest kādas informatīvas papildstundas, veltītas šai tēmai, spēlēt simulācijas spēles, piemēram, tādas kā “Valsts”? Tā ir ļoti noderīga spēle, kur cilvēks var justies kā pilntiesīgs varas pārstāvis, bet tā, diemžēl, skolām nav pieejama izmaksu dēļ. Taču spēles būtību varētu izskaidrot pats skolotājs diezgan vienkārši, un tā praktiski neko nemaksātu. Varētu pavadīt arī līdzīgas nodarbības. Tad iedzīvotājiem taptu skaidrākas viņu un valstsvīru lomas sabiedrībā, kā arī attiecīgās valsts pārvaldes formas darbības princips.
Otrkārt, daudzi ir neapmierināti ar to, ka augstākā izglītība kļūst aizvien mazāk pieejama. Varbūt ir vērts mēģināt ieviest bezmaksas augstāko izglītību? Tad samazinātos bezdarbnieku skaits, līdz ar to būtu mazāk jāmaksā bezdarbnieku pabalsti, arī mazāk tiktu ņemti kredīti. Politiķi gūtu iedzīvotāju simpātijas, iedzīvotājiem būtu kāds stimuls palikt Latvijā. Valstij ir vajadzīgi izglītoti cilvēki, arī mums pašiem izglītība palīdzētu izdzīvot. Iespējams, vairāk cilvēku kļūtu par uzņēmējiem vai pašnodarbinātiem. Turklāt, ar izglītotiem cilvēkiem ir grūtāk manipulēt, kas ir svarīgi vēlēšanu laikā.
Treškārt, es ieteiktu iespējamiem līdzekļiem veicināt iedzīvotāju iesaistīšanos uzņēmējdarbībā un neiesaistīšanos ēnu ekonomikā. Šeit gribētu atzīmēt valdības lēmumu samazināt izdevumus par uzņēmējdarbības sākšanu kā pozitīvu parādību. Rūpniecības attīstība, manuprāt, ir ļoti svarīga ekonomikas celšanas procesā.
Vispārinot visu augstāk izteikto, gribu piebilst, ka kaut kādas pozitīvas izmaiņas var notikt tikai tad, kad mēs ne tikai to ļoti vēlamies, bet arī ieviešam konkrētus pasākumus lietas labā. No sevis, tīri cilvēciski, varu teikt – domājiet, cilvēki, ar savu galvu, nesēdiet, rokas klēpī salikuši, un mēģiniet atrast izeju no situācijas tā vietā, lai mēģinātu pierādīt, cik netaisnīgi pret jums ir izturējušies! Varbūt kādu dienu es šo ieteikumu iekļautu savā ministru prezidenta runā.

Daina Pētersone
Valkas ģimnāzijas 12.b klase
2010. gada 16. februāris

Publikas vērtējums:

Lai pievienotu savu vērtējumu:

Reģistrētie Atlants.lv lietotāji (autori) var vērtēt esejas bez maksas, tiem nepieciešams autorizēties savā profilā;
Nereģistrētiem apmeklētājiem nepieciešams sūtīt SMS ar tekstu AT W1957 un vērtējumu no „1” (zemākais vērtējums) līdz „5” (augstākais vērtējums) uz numuru 1800, piemēram, AT W1957 4. Pakalpojums pieejams LMT, Tele2 un Bite klientiem. Maksa par īsziņu: EUR0,50.

Atpakaļ