ES-MINISTRU PREZIDENTS   Jums ir iespēja ieteikt šo eseju izlasīt un novērtēt saviem draugiem

03.02.2010.

Jebkurā pasaules valstī ir cilvēku grupas, kas nav apmierinātas ar savu valdību. Pensionāri grib lielas pensijas, studenti attiecīgi stipendijas, ”zaļie” satraucas par valdības vienaldzību dabas piesārņošanas sakarā, lauksaimnieki uztraucas par to, ka, atļaujot ievest lētu lauksaimniecības produkciju, viņi nevar konkurēt tirgū. Kāpēc gan liela sabiedrības daļa izsaka savu neapmierinātību? Droši vien tāpēc, ka tieši šajās rokās atrodas daudzu problēmu risinājums. Kļūt par ministru prezidentu, protams, ir aizraujošs piedāvājums ,un, es domāju, katrs piekritīs šim piedāvājumam, bet ne katrs spēs tikt galā ar šo smago nastu. Ministru prezidenta rokās ir liela vara – neviens pat nedomā par to strīdēties. Tas ir smags un nervu šūnas patērējošs (kuras neatjaunojas, starp citu)darbs. Tev ne tikai vajag, bet Tavs pienākums ir katru dienu, katru minūti domāt par it visu. Ministru prezidentam jāstrādā zem lozunga: ”Strādāt, strādāt un tikai strādāt”. Bet kurš ir teicis, ka būs viegli? Tu tomēr esi visas valsts ministra vadībā, bet ne vadi kādu vietēja mēroga kompāniju. Es, kā visi cilvēki, skatos televozoru un uzzinu, kas notiek Latvijā. Visbiežāk es dzirdu par ministru prezidentu Valdi Dombrovski , ko viņš nepareizi dara, kā viņš rīkojās tajā vai citā situācijā. Kādā no šādiem vakariem es pēkšņi sev uzdevu jautājumu-ja es būtu ministru prezidents ,ko es darītu Latvijas labā? Iedomājieties, ilgi nebija jādomā. Ir trīs lietas, uz kuru rēķina nedrīkst taupīt. Tas ir: ugunsdzēsības dienests, medicīna un, protams, izglītība. Jūs jautāsiet, kāpēc tieši šie virzieni. Un es atbildēšu. Tāpēc, ka tā ir mūsu biedējošā tagadne. Vai tad jūs man nepiekritīsiet tam, cik drausmīgi ir, ja cilvēkam, it īpaši vecam, nav naudas, lai nopirktu zāles. Bet ja arī šis pensionārs zāles nopirks, par ko viņš dzīvos. Maize vai zāles-tāda izvēle. Bet vai ierēdņi nekad par to nav aizdomājušies? Tas, protams, ir retorisks jautājums, jo atbildi uz to mēs jau zinām. Ja es būtu ministru prezidents, tad noteikti dibinātu institūciju, kas rūpētos un būtu atbildīgs par bezmaksas medikamentu izsniegšanu. Ko es darītu izglītības jomā? Protams, lielākas iespējas iegūt izglītību tiem, kuriem ir spējas un zināšanas, bet nav līdzekļu. Šobrīd ir tā-ja tev ir nauda, tad tu vari mācīties, ja nav-ej strādāt. Un vēl-ugunsdzēsības dienesti. Ir vērts palasīt statistiku, cik daudz ugunsgrēku notiek Latvijas teritorijā. Protams, ļoti daudzos gadījumos ir pašu cilvēku vaina, īpaši kūlas dedzināšanos gadījumos. Bet likme ir cilvēka dzīvība. Un, ja dienestiem nav naudas, lai steigtos palīgā, tas jau ir skumji, pat traģiski. Es uzskatu, ka vienalga, kas tu arī būtu-valsts prezidents, ministru prezidents, ierindas pilsonis-jādara viss savas valsts un līdzpilsoņu labā. Jāsaprot, kam lielāka vara, tam lielāka atbildības nasta. Šķiet, mūsu valsts vadītāji par šo vienkāršo likumu ir aizmirsuši. Tava valsts ir tavs cietoksnis. Tad sargā to.

Publikas vērtējums:

Lai pievienotu savu vērtējumu:

• Reģistrētie Atlants.lv lietotāji (autori) var vērtēt esejas bez maksas, tiem nepieciešams autorizēties savā profilā;
• Nereģistrētiem apmeklētājiem nepieciešams sūtīt SMS ar tekstu AT W1900 un vērtējumu no „1” (zemākais vērtējums) līdz „5” (augstākais vērtējums) uz numuru 1800, piemēram, AT W1900 4. Pakalpojums pieejams LMT, Tele2 un Bite klientiem. Maksa par īsziņu: EUR0,50.

Atpakaļ