ES - MINISTRU PREZIDENTS   Jums ir iespēja ieteikt šo eseju izlasīt un novērtēt saviem draugiem

31.01.2010.

Katrs vēlas būt slavens. Katrs vēlas būt zvaigzne, un katrs vēlas būt plaši pazīstams. Arī es tāds gribētu būt. Taču skatīsimies patiesībai acīs, to var panākt tikai ar smagu darbu un nesalaužamu gribu. Ne katram piemīt tādas īpašības, un bieži vien tiem, kuriem tās ir, nākas vilties, ja viņu sapņi nepiepildās. Ne katrs var būt zvaigzne. Tādēļ jāizvēlas alternatīva vai, kā saka, “rezerves plāns.” Mana alternatīva – Ministru prezidents. Strādāt nav viegli, to atzīst ikviens, taču tas jādara, lai nopelnītu maizi. Cilvēks ir radīts, lai strādātu. Darbs var būt dažāds. Var būt smags fiziskais darbs un var būt smags mentālais darbs. Lai gan daudzi uzskata ministrus par slinkiem un fiziska darba nespējīgiem, tā gluži nav. Lai katrs cilvēks varētu dzīvot siltā mājā, lai katrs varētu pirkt preces veikalā, lai katrs varētu izklaidēties, ir vajadzīgs kāds, kurš visu organizē. Daudzi to nezina un dzīvo, neuztraucoties par šiem cilvēkiem - ministriem. Kad pienāk grūti laiki, cilvēki nevēlas vainot sevi, tādēļ viņi vaino citus. Parasti šie “citi” ir ministri un ministru prezidents. Patiesībā viņi neapzinās, ka, apsūdzot ministrus, viņi apsūdz tos cilvēkus, kas nodrošina viņu labklājību. Protams, ka cilvēks nav perfekts, un ministri nevar pildīt visus solījumus, taču viņi, manuprāt, strādā vaiga sviedros, lai pildītu savus pienākumus. Ja es būšu ministru prezidents, es nesolīšu cilvēkiem daudz, bet darīšu savu darbu un informēšu citus, kā es pildu savus pienākumus un ka daru visu, kas manos spēkos, lai viņi justos droši. Tas, ka es nedaru nekādus fiziskos darbus, nebūt nenozīmē, ka es nestrādāju, tieši pretēji, es strādāju smagi, lai apmierinātu pārējo cilvēku vēlmes. Neskaitot tautu, man arī ir jāpārrauga ministru kabinets, jānodrošina kārtība, man nav laika atbildēt uz jautājumiem, kas saistās ar krīzi un cenām. Cilvēkiem ir mazāk jāaizņemas kredīti un jāpadomā divi soļi uz priekšu. Katrs jau vēlas dzīvot zaļi, arī krīzes laikā, un tādēļ, ka nevar, cilvēki sāk meklēt vainīgos. Bet viņi vaino nepareizos cilvēkus. Tā vietā, lai vainotu kredītņēmējus un parādniekus, kas vienkārši notērējuši valsts naudu un nespēj atdot parādus, viņi vaino mani un manus ministrus. Es nevēlos aizskart cilvēkus, taču varu nosaukt daļu tautas par aitām, kas glupi tic maniem vārdiem un nespēj paši padomāt. Protams, tādi nav visi, ir arī kādi saprātīgi cilvēki, taču lielākā daļa cilvēku nespēj vai negrib domāt patstāvīgi par savas valsts nākotni, šis darbs ir uzvelts uz mūsu, ministru pleciem. Tam visam par spīti mums ir arī jādomā par valsts tagadni. Teikšu godīgi, tas nav viegli. Kādēļ? Kādēļ tieši mums ir jācieš pašas tautas neapdomīgās rīcības dēļ? Vai tiešām latvieši nav spējīgi paši par sevi rūpēties? Izskatās, ka ne… Varbūt nākotnes paaudze spēs. Tādēļ jāmācās cītīgi un jāspēj domāt patstāvīgi. To es, ministru prezidents, saku jaunajai paaudzei. Mācieties! Strādājiet! Domājiet! Nedariet tās pašas kļūdas, ko pieļāva iepriekšējās paaudzes, tad jūs/mēs palīdzēsiet/sim mūsu Latvijai.

Publikas vērtējums:

Lai pievienotu savu vērtējumu:

• Reģistrētie Atlants.lv lietotāji (autori) var vērtēt esejas bez maksas, tiem nepieciešams autorizēties savā profilā;
• Nereģistrētiem apmeklētājiem nepieciešams sūtīt SMS ar tekstu AT W1886 un vērtējumu no „1” (zemākais vērtējums) līdz „5” (augstākais vērtējums) uz numuru 1800, piemēram, AT W1886 4. Pakalpojums pieejams LMT, Tele2 un Bite klientiem. Maksa par īsziņu: EUR0,50.

Atpakaļ