JA ES BŪTU MINISTRU PREZIDENTS...   Jums ir iespēja ieteikt šo eseju izlasīt un novērtēt saviem draugiem

29.01.2010.

Ja es būtu ministru prezidents.... ‘’ Es dziedāšu par Tevi, Tēvu zeme Par Tavām druvām vecā līdumā. Un, kad reiz paguršu zem dzīves nastas, Tad atdusēšos Tavā atmatā...’’ Jau sen kā bērnība pagājusi, kad vecmāmiņa klusos novakaros par Tēvzemi dzied. Esmu izaudzis. Vairs neglāsta vecmāmuļas rokas, un teju jau sirmums vecāku matos. Dzīve ir kā šaha galdiņš. Mēs- tā figūras. Un tāda dīvaina ir tā laimības sajūta- kad nekas Tev nav, tomēr pieder viss, kas ar Tevi noticis. Miervaldis Birze reiz teicis, ka’’ atmiņas- vienīgā paradīze, no kuras neviens mani nevar izdzīt’’. Manas atmiņas par pagājušo stiprina un dod spēku dzīves nestundā. Es esmu kungs- savu atmiņu karalis, valdnieks un posts. Bet- kas esi Tu, mans ministru prezident? Vai apzinies savas funkcijas, ko uzņēmies esi? Cik godprātīgi veic uzdevumu izpildi? Vai cīnies tautas vārdā, pilnveidojot Latvijas tautas labklājību? Kas ir Tavs mērķis un motīvs, esot valsts varas nesējam? Kas Tevi vada?- pašapliecināšanās kāre vai dzimtenes mīlestība? ‘’Saviem pateiktajiem vārdiem Tu esi kalps, nepateiktajiem- kungs,’’ māca latviešu tautas sakāmvārds. Tu, mans ministru prezident, esi spogulis tautai. Katrs darbs ir vizītkarte, kas ietver informāciju par Taviem mērķiem, vērtībām un nākotnes vīzijām. Vai esi lepns par paveikto un cīnies par iecerēto? Mēs visi- Latvijas patrioti- gaidām, kad vērtīgo darbu spogulī saredzēsim darbus, kas pilnveidotu cerības, realizētu ieceres un ļautu ticēt labākai rītdienai. Mūsu tautu raksturo Raiņa teiktais: „Mēs esam maza cilts, Mēs būsim lieli tik, Cik mūsu griba.’’ Latvija tika ieaudzināta manā sirdī un pārliecībā. Es ticu, ka, laikam ejot, mēs dzīvosim, pozitīvais un negatīvais ies roku rokā. Arvien būs meļi, divkoši un ļaundari sabiedrībā, arvien kāds ubagos parkos un ielās, kādam pietrūks mīlestības, būs cilvēki, kas dosies svešumā, kaut gan apzināsies, ka’’ tēva mājās garoza gardāka nekā svešā cepetis’’. Ir vakars. Man salst. Esmu noguris Tavu solījumu. Gribas aizlidot. Kāpēc šeit, Latvijā, ir tik daudz neatbildētu un neatrisinātu jautājumu? Ja es būtu ministru prezidents, liktu bērnības dziesmām pulcēties, kliņģeru smaržām vienoties un sapņiem piepildīties. Manās rokās būtu šūpulis ar Latvijas tautu. Tā jāsargā! Es zinātu atbildes uz mums, latviešu tautai, tik svarīgiem jautājumiem. Klusos novakaros, kad dzīves pagurums iestājies, dziedātu, kā savulaik vecmāmuļa man: ‘’Bērniņ, mazā, baltā dvēselīt, Mācies tumsai cauri gaismu saskatīt..’’

Publikas vērtējums:

Lai pievienotu savu vērtējumu:

• Reģistrētie Atlants.lv lietotāji (autori) var vērtēt esejas bez maksas, tiem nepieciešams autorizēties savā profilā;
• Nereģistrētiem apmeklētājiem nepieciešams sūtīt SMS ar tekstu AT W1880 un vērtējumu no „1” (zemākais vērtējums) līdz „5” (augstākais vērtējums) uz numuru 1800, piemēram, AT W1880 4. Pakalpojums pieejams LMT, Tele2 un Bite klientiem. Maksa par īsziņu: EUR0,50.

Atpakaļ