ES MINISTRU PREZIDENTS. SAPNIS VAI REALITĀTE?   Jums ir iespēja ieteikt šo eseju izlasīt un novērtēt saviem draugiem

12.01.2010.

Ir skaists ziemas rīts. Sniega pārslas lēnām pārklāj zemi ,klusiņām sačukstoties cita ar citu. Es pieeju pie loga. Cik skaista diena! Saulesstaru apspīdētas sniega kupenas man atgādina tūkstošiem briljantiņu kaudzes. Un cik gaiša šķiet pasaule, kas klāta sniega pārslām! Tūlīt pat steidzos pie telefona un sazvanu draugu pulciņu. Mēs dosimies slēpot un baudīt ziemas priekus. Slēpes, ragaviņas, slidas.. Kalna nogāze un ledus. Traukties lejā no kalna ar no laimes un prieka spiedzošu draugu bariņu ir tik jautri! Skriet, pikoties meža malā. No egles zara, kur, spēlējot paslēpes, nokrita sniega pika. Tieši man uz galvas. Ak, vai! Pēkšņi es satrūkos un atcerējos – bet es taču esmu ministru prezidente!!! Ko gan es te daru? Man taču šodien ir svarīga tikšanās ar Valsts prezidentu. Visu nometu malā. Draugi sauca neizpratnē, bet es raitā solī aizsteidzos uz tikšanos-veikt savu jauno pienākumu. Un sajutos lepni svarīga... Vakarā, pārnākot mājās, sailgojos pēc dejām un izklaidēm, bet nogurums ņēma virsroku. Diena bija smaga. Tik daudz dažādu lēmumu bija jāizlemj un jāpārspriež! Nācās vien atteikt draugiem viņu laipno piedāvājumu pievienoties izklaidēm klubā. Dzin.. dzin.. dzin… Kas tad nu? Nodomāju. Es taču tikko aizmigu, kas mani jau traucē? Paveru vienu aci, lūkojos apkārt un redzu, tas mans modinātājs man traucē gulēt. Ir jau rīts. Tik āri pienācis! Pa kuru gan laiku? Kalendārā, kas atrodas tieši iepretim manai gultai, šodienas datums ir apvilkts ar sarkano krāsu. Mirklīti vēl pavārtos pa gultu un dodos apskatīt, kas tad šodien tāds svarīgs man ieplānots. Manai labākajai bērnības draudzenei šodien ir dzimšanas diena. Kā gan es to varēju aizmirst? Steigšus dodos sagādāt dāvanu un palūkot ielūgumā, kur notiek viesības. Gandrīz pašā ceļa mērķa galā iezvanās mans telefons. Kas tad nu ? Šodien taču sarkanais datums! Man paziņo, ka sasaukta ārkārtas sēde. Man obligāti tajā jābūt. Atkal jau pa galvu, pa kaklu metos savos pienākumos ,atstājot savu privāto dzīvi un draugus otrajā vietā. Jā, liels amats prasa lielus upurus... Sēde… Lūkojos telefona ekrānā, kas mirgo. Zvana draudzene. Viņa noteikti ir neizpratnē, kāpēc manis vēl nav. Bet man nepietika laika paziņot, ka tik pēkšņi visi plāni mainījās. Pienāk viena īsziņa, otra. Nav pat kad izlasīt. Budžets...Procenti...Ienā- kuma nodoklis... Procenti... Aizņēmums...Kredīti...Kredīti...Budžets...Pensijas ...Ziedi draudzenei...Apsveikuma dziesma...Budžets...Un....Un ...( Kā nāk miegs! ) Sēde… Bet manas domas ir prom no tā visa, kas te notiek. Es vēlos būt parasts cilvēks. Parasts, visparastākais...Un tik ļoti nāk miegs. Cenšos koncentrēties. Nesanāk…Pavīd sniega kalniņš... Draugu smejošās sejas...Ziedi draudzenei... Mmm… Svaigas kafijas smarža. Paveru vaļā acis. Manas istabas durvīs stāv mamma. Viņa aicina mani brokastīs un paziņo, ka drīz jau man jādodas uz skolu. Ko? Vai tas bija sapnis? Veros spogulī- man pretī smaida priecīgas acis . Ak, cik labi , ka tas bija tikai sapnis!

Publikas vērtējums:

Lai pievienotu savu vērtējumu:

• Reģistrētie Atlants.lv lietotāji (autori) var vērtēt esejas bez maksas, tiem nepieciešams autorizēties savā profilā;
• Nereģistrētiem apmeklētājiem nepieciešams sūtīt SMS ar tekstu AT W1784 un vērtējumu no „1” (zemākais vērtējums) līdz „5” (augstākais vērtējums) uz numuru 1800, piemēram, AT W1784 4. Pakalpojums pieejams LMT, Tele2 un Bite klientiem. Maksa par īsziņu: EUR0,50.

Atpakaļ