ES - JŪSU MINISTRU PREZIDENTE   Jums ir iespēja ieteikt šo eseju izlasīt un novērtēt saviem draugiem

11.01.2010.

Vispirms es gribētu sakt ar to, ka runa ir tieši par mani - Es! Tādēļ, lai arī kādu amatu es ieņemtu, es savā būtībā nemainīšos. Ja neskaita nelielās izmaiņas, kas mūs skar neskatoties uz jebko, tās ir neizbēgamas, atšķirīgas, katras savā situācijā. Es nekādā gadījumā neapgalvošu, ka esmu piemērota šim amatam, un simtprocentīgi varu teikt, ka to nevajadzētu teikt nevienam citam kā tikai tautai pašai. Es, roku liekot uz sirds, varu svētu apzvērēt, ka nekad neesmu bijusi un arī neticu, ka būsu Latvijas patriote. Taču.. Tāda ir neizsakāmi liela daļa Latvijas iedzīvotāju. Bet vai tādēļ esam sliktāki, nepieskaitāmi, bez bals tiesībām šajā zeme, atšķirti no pārejiem? Cik nu es zinu - tad noteikti ka nē. Es neesmu patriots, par to nekaunos, pat lepojos. Jo tas nenozīmē ka necienu vietu, kur esmu piedzimusi, uzaugusi, mīlējusi, smaidījusi un raudajusi pirmo reiz. Tās ir manas mājas. Par patriotu es kļūšu zemei, kura ieviesīs manī pārliecību, ka ir spējīga mums pilnīgi visiem, vienlīdzīgi sniegt siltas mājas, nepieļaut vecāku bezpalīdzīgo skatienu uz miesīgo bērnu, kura puncīts rūc, mirklī kad lai ko arī darītu, lai kā censtos un sistos pa šo zemi - nav iespējams atrast šo lieko latu maizes riecienam, nerunājot nemaz par pilnvērtīgām, regulārām maltītēm, kas nepieciešamas bērnam. Un ne jau tikai bērniem tas trūkst. Es nekļūšu par patriotu situācijai, kur cilveks ar augstāko izglītību strādā par apkopeju zologiska darza tualetēs. Es nekļūšu par patriotu ļaudīm, kas pieļauj, ka man, kā ministru prezidentei, par saviem darba sfēras kolēģiem jāsauc nobarojušies, mantkarības pārņemti, interesi par tautu sen zaudējuši "snobi". Es būšu patriots, un solos noskūpstīt zemi pie mūsu Brīvības pieminekļa, ja pamostoties un nodzīvojot vienu dienu savas dzīves, es ne reizi sev apkārt, cilvēku mēlēs, laikrakstos, ziņu raidījumos, nedzirdēšu, neredzēšu un nemanīšu jebko līdzīgu, saistītu ar vārdiem – bads, nav, trūkst, bezdarbs, bezpajumtnieks, katastrofa, streiks. Un tas viss protams, ja vien attiecināts uz pareizo lietu, vietu, cilvēku. Mans patriots šeit klusi un pacietīgi sēž manī. Klusa pateicība – tā man šķiet laba īpašība ministru prezidentei. Man ir visas pasaules laiks, kas man atvelēts, es vēl varu paspēt izaugt, kāpt pa karjeras kāpnēm, un nonākt līdz mirklim, kad manā Curriculum Vitae parādīsies vārdi „Ministru Prezidente”. Kad tas pienāks es parādīšu mūsu Latvijas tautas īsto seju. Seju, kas pilna sāpju, vilšanās un rūgtuma. Seju, kura ir gatava to mainīt, nevis tikai nosodīt esošo. Seju, kura sakopos pēdējos spēkus, lai mainītu visu, ko varu paspēt. Es – jūsu topošā Latvijas patriote. Es – Jūsu ministru prezidente, mani tautieši, ticiet man, bet tikai ar noteikumu, ja ticat paši sev, jo es esmu viena no Jums. Es zinu, ko vēlaties, no kā ciešat, es zinu Jūsu pāridarītājus. Un tagad man ir iespēja to mainīt. Mainīšu. Jau mainu!

Publikas vērtējums:

Lai pievienotu savu vērtējumu:

• Reģistrētie Atlants.lv lietotāji (autori) var vērtēt esejas bez maksas, tiem nepieciešams autorizēties savā profilā;
• Nereģistrētiem apmeklētājiem nepieciešams sūtīt SMS ar tekstu AT W1779 un vērtējumu no „1” (zemākais vērtējums) līdz „5” (augstākais vērtējums) uz numuru 1800, piemēram, AT W1779 4. Pakalpojums pieejams LMT, Tele2 un Bite klientiem. Maksa par īsziņu: EUR0,50.

Atpakaļ