ES - KĀDA DĀRZIŅA KĀPOSTGALVA   Jums ir iespēja ieteikt šo eseju izlasīt un novērtēt saviem draugiem

29.12.2009.

Nolasiet manas tiesības, lai pie pilna prāta nāku! Jūs zināt kā vajag, bet vai zināt, ko gribat? Dažādi dārzeņi osta koka solus, solās labot ne tikai tos, bet visus, kuri attālā tuvumā gaida savu galdnieku. Dārziņā sēžot, grūti, bet patiesi tie likteņus spriež. Labuma aizsmērētās acīs viss liekas patiess, bet, kad mazliet redzokļi avota asinīs tiek noskaloti, drūmuma piesmakušais cimds atver durvis, aiz kurām neapmierinātie viens otru liek pie vietas, pat nezinot vai vainīgs nav kāds cits. Tiem nabagiem pēdējās skrandas dārgākas par dzisušajām oglēm, kuras reiz spēcīgas grēdas pagales bijušas. Kā bez pesticīdiem un insekticīdiem, bez iznīcības atkal augstas, spēcīgas grēdas kraut reiz saprātu nesošajās pļavās? Burkāni, loki, ogu pilnie krūmi, gurķi, skaistas un ne tik skaistas, bet ar pārdabiski pievilcīgu aromātu, puķes, kartupeļi, kāļi un siltumnīcā paprikas, tomāti un vēl brīnumi nezin kādi dobēs lauž sev un citiem likuma kalpiem galvas, par uzlabojumiem, bet bieži atduroties pret bezjēdzīgajām pašlabuma sienām, attīstību virza tikai niecīgajā dārziņā, kurā pašiem pavadītais laiks māj siltus sveicienus. Tā gadās dienas aizvadīt, ne niecīgākā labuma dziras nedod izslāpušajiem, kuri pusdzīvi tik gaida un gaida, kad kāds viņu vietā izdīgs, pietuvosies saulei un tad vītis, lai mirtu un satrūdētu tai vietā, no kuras nākuši. Klīst baumas, ka dārzā nekad neiekļūst kāds žēlsirdības pārņemts cīnītājs, kurš pats sevi būtu gatavs upurēt citu mieram un sajūsmas pilnai izaugsmei, ne tikai fizioloģiskai, bet lielākoties tai, kura atdzīvina ogles. Es pat esmu noticējis šim apmelojumam, kad iegrimu liela spēka dodošā mēslojumā, kurš pievelk ar savu vieglās eksistences ideoloģiju. Mēslojums te parādās un izredzētajiem dzīves dzīvojamas dara, bet, kad manī pamodās liesma, es attapos, ka ne tikai šai istabiņā esošajiem ir vajadzīgs spēks, bet vairāk pēc tā ir izslāpuši tie, kuri no mums gaida prātīgus lēmumus vispārējam labumam. Liesma mani applaucēja, kad biju izripojis no augstā dārziņa un ripoju uz savējo, tādu maziņu, kurā rodu savu dārzenisko mieru, pa ceļam sastapu veselu baru ar dažnedažādākajiem dārzeņiem, tiem bads ar nezināmas izcelsmes šķidru vielu bija iznīcinājis visu mēslojumu, ko paši saviem niecīgajiem spēkiem bija sarūpējuši. Verbāli kontaktējoties, es pēkšņi nokļuvu ogļraktuvēs, kur ogles ik mirkli tika raktas tonnām, redzēju melnas sejas, melnas domas, melnus augumus, melnu bezdibeni, kurš izpletās, ne mirkli apstājas pieturā nepiestājot. Kad izbēgu, jā izbēgu, jo nobijos no sevis, jo ogļracis biju es pats. Pāris metrus aizripoju tālāk no skumjā bariņa un raudāju. Daudz domājot, aizelsos līdz savam dārziņa un spogulī, netīši ieskatoties, pamanīju virsējo kāpostlapu sirmumu. Caur īso ogļu ceļojumu braukdams, fiziski novecoju garīgo sāpju apjēgšanā. Mazā liesma pārvērtās ugunsgrēkā, iekšēji degu, bet degu apgaismots. No tā brīža neesmu tikai kāda dārza kāpostgalva, kura lemj nez ko, nez kam domātu, bet esmu par kopējā labuma un vienlīdzības cīnītājs. Nelasiet manas tiesības, es tās zinu. Es pat zinu savu pienākumu. Es – kāpostgalva, kura zina kā vajag un ko grib. Es vairs neesmu ogļracis.

Publikas vērtējums:

Lai pievienotu savu vērtējumu:

• Reģistrētie Atlants.lv lietotāji (autori) var vērtēt esejas bez maksas, tiem nepieciešams autorizēties savā profilā;
• Nereģistrētiem apmeklētājiem nepieciešams sūtīt SMS ar tekstu AT W1733 un vērtējumu no „1” (zemākais vērtējums) līdz „5” (augstākais vērtējums) uz numuru 1800, piemēram, AT W1733 4. Pakalpojums pieejams LMT, Tele2 un Bite klientiem. Maksa par īsziņu: EUR0,50.

Atpakaļ