Es Latvijā. Jā, kas tad es esmu? Kāda es esmu? Kam es esmu? Ko man nozīmē Latvija? Kāda es gribētu būt un ko darīt savā Latvijā? Patīkams satraukums sirdī, tik daudz jautājumu un vēl vairāk atbilžu manā galvā, domājot par šo tematu.
Atceros bērnu dārzā mācīja sākt ar it kā sīkumiem pakāpeniski nokļūstot līdz tā teikt lielajām un svarīgajām tēmām. Tā nu arī es mēģināšu rakstīt par varbūt sīkām, bet man mīļām un svarīgām lietiņām, nobeidzot ar lielajām visiem Latvijas iedzīvotājiem tik ļoti pašsaprotamām tēmām.
Man ir paveicies, jo man ir liela ģimene, un tajā es esmu meita saviem vecākiem, māsiņa brāļiem un māsām, māsīca brālēniem un māsīcām, krustmeitiņa krustvecākiem un, protams, mazbērns mīļajām vecmāmiņām. Es lepojos ar savu ģimeni, tai ir sena, kurai cauri vijas kuršu diženums, latgaļu uzņēmība un latviešu spīts. Mana ģimene, ir kā maiga vēja pūsma, kas lēni virmo un sargā, mīl mani, lai kur es dotos, es nekad nebūšu viena. Un tā ir tik jauka sajūta, zinot, ka tev kāds tic un pašaizliedzīgi mīl. Runājot par ticību, jau izsenis šai dzimtai piemīt kāda izcila īpašība, tā ir vēlme radīt šo pasauli labāku, mani senči uzskatīja, ka šo mērķi var sasniegt gūstot labu izglītību.
Kuldīgas 2. Vidusskolā es esmu skolniece un klases biedrene. Skola ir mana iespēju atslēga, šeit es gūstu iedvesmu no daudziem gudriem cilvēkiem, un lai arī brīžiem liekas, ka lēnām, tomēr lidoju tuvāk savu sapņu piepildījumam.
Varu droši teikt, ka esmu bagāta, jo man ir daudz draugu un labu paziņu, kas padara manu dzīvi krāsaināku ar kopīgiem smiekliem, atmiņām, piedzīvojumiem un vienkārši ar savu klātbūtni.
Es pēc savas dabas esmu sapņotāja un romantiķe. Latvija ir mana dzimtene un valsts, ko es cienu, zeme, kur vienmēr gribu atgriezties, lai cik tālu dotos. Man negribas runāt par drūmām nejēdzībām, ar ko ikdienā nākas saskarties šeit dzīvojot, taču jāatzīst, ka tās mani padara stiprāku. Man neļauj čīkstēt un dusmoties arī māmiņas sacītais, ka kaut ko mainīt var tikai darot.
Lai kurp es dotos, es ar lepnumu uz lūpām paziņoju, ka esmu no Latvijas. Man patīk šīs zemes skaistā daba, dažādie cilvēki un sapņi, kas tajā mīt.
Es vēlos, lai man būtu iespēja mūžīgi dzīvot Latvijā, runāt un dziedāt latviešu mēlē, būt drošībā, zinot, ka mana tauta ir laimīga.
Es vēlos kādu dienu prast audzēt saules koku sirdī, pazust maģiskā vasaras naktī, ieslīgt siltos apskāvienos, dzemdēt smaidošu bērnu, kad tas paaugtos, es mācītu tam stādīt ozolus vectēva zemē. |
