Mana Dzimtene laikmeta grožos
Cik mīļa esi Tēvija
Tu mana dārgā Dzimtene
Ar savām druvām, birztalām,
Ar savām ārēm zaļajām.
Kas Tevi karsti nemīlē,
Nav vērts, ka Tevi apdzīvo!
Ar šīm Venska Edvarda dzejas rindām gribu izteikt savu viedokli par laikmeta saulgriežiem gan visā Latvijā, gan manā dzimtajā Ļaudonā. Visas emocijas un atmiņas es vēlējos, lai man pastāsta mana vecmamma, kas ir pārcietusi ļoti daudz.
Iztaujājot vecvecākus un cita vecāka gājuma cilvēkus, uzzināju gan par ulmaņlaikiem Latvijā, gan Ļaudonā. Toreizējais Valsts prezidents Kārlis Ulmanis daudz braucis apkārt un daudz saticies ar lauksaimniekiem, citu nozaru pārstāvjiem. Stāsta, ka viņš braucis bez kādām apsardzēm viņš jutās drošs, jo cilvēki viņu mīlēja un cienīja.
Ļaudonieši Krustkalnos, tagadējā Krustkalnu rezervātā, iestādīja pats K.Ulmanis ozulu, uzcēla lapenīti, ko nosauca par 15. maija birzi. Katru gadu 15. maijā rīkoja lāpu gājienu uz 15. maija birzi. Ļaudonas vidusskolas novadpētniecības materiālos redzamas fotogrāfijas par šiem gājieniem. Visā Latvijā valdīja sakoptība, kuras diemžēl pietrūkst mūsdienās. Arī manā Ļaudonā virmoja dzīve. Biedrības mājā, kurā bija 1000 vietas,(zālē 800, balkonā 200) spēlēja teātrus, rīkoja dažādus pasākumus. Strādāja vairāki veikali, frizētava, fotogrāfs, pasts, maizes ceptuve, skola, vilnas vērptuve. Šo visu mierīgo dzīvi pārtrauca karš. 2 pasaules karš. Līdz ar to visā Latvijā izmainījās ierastā dzīve. Ļaudis devās bēgļu gaitās. Citi devās uz ārzemēm. Tikai tagad atklājas, cik daudz cilvēku dzīvi ir izmainījis karš. Karš aizdzina prom no Latvijas daudz gaišu cilvēku. Šeit gribu pieminēt arī ļaudoniešus: Andreju Eglīti, Ernu Ķikuri. Andrejs Eglītis atgriežas uz dzīvi Latvijā, mira Latvijā, un ir apglabāts dzimtās Ļaudonas kapos.
Arī Ļaudona cieta kara laikā. Vācieši nodedzināja visu pilsētiņu. Neaizskartas palika tikai trīs mājas. Uzspridzināja Ļaudonas luterāņu draudzes baznīcu, kas bija viena no skaistākajām Latvijā. Vēlāk drupās atrada vācu karavīru mirstīgās atliekas, kas laikam bija iegājuši apraudzīt baznīcas iekšpusi. Arī uzspridzināja tiltu pār Aivieksti. Uz Mārcienas pusi aiz Krustkalniem nocietinājās vācu karaspēks, krievu karaspēks bija kalna otrajā pusē, un kaujas bija ļoti sīvas. Izmantoja gan lielgabalus, gan katjušas, kas spļāva uguni kā no pūķa galvām. Pamazām kaujas aizvirzījās tālāk, līdz Kurzemei. Kurzemes katlā tika parakstīts miera līgums.
Nu dzīvi valstī varētu atsākt ar pilnu sparu, bet tad nāca padomju laiki. Kolektīvo saimniecību veidošana, kur bija jānodod gandrīz viss, kas vēl bija palicis pēc kara. Laukos visi sējumi bija izpostīti. Šeit derētos A. Bērza dzejas rindas:
Dzīve tik tam ir mīļa un dārga,
Kas cīņā to asinīm pircis,
Kam ārprāta vētrā sirds nebija vārga,
Kas posta un bada šausmās miris.
Cilvēki smagi strādāja, maksāja maz. Cilvēkiem bija naudas trūkums, kas ir līdzīgs mūsdienām, kad mūsu valstī nav sabalansēta budžeta. Visi rīkojumi nāca no Maskavas. Protams, tos naski un paklausīgi izpildīja Rīgas kungi.
Pamazām dzīve mazliet uzlabojas. Un tad nāk 1949. gada 25. marts. Tā bija miglaina, sniegaina diena. Jau iepriekšējā dienā ieradās zaldāti. Un tad sākās bēdu ieleja. Daudzas ģimenes tika izvestas uz Sibīriju. No Ļaudonas aizveda gan ģimenes ar vecākiem cilvēkiem, gan maziem bērniem. Daudzi no tālā ceļa neatgriezās. Tās šausmas ko pārdzīvoja šie izvestie, var saprast tikai viņi. A. Bērzs
Par dzimteni dziesma man sērīgi skan,
Par dzimteni dzīvot, kur atļauts nav man, -
Es svešumā klīstu ar ilgošanos
Vai dzimtenes krastu vēl ieraudzīšu?
Gan svešumā labi man klājas arvien,
Bet dzimtene prātā stāv nakti un dien’,
Kur zvaigznītēs rakstīts mans bērnības stāsts,
Nav aizmirstams māmiņas mīļotais glāsts.
Ak, teci jel, saulīt, uz dzimteni steidz,
Un viņai no manis daudz sveicienus teic,
Un noskūpsti dzimtenes krastmalu tu,
Kur dzimu un bērnību pavadīju...
Tas bija murgs tiem cilvēkiem, ko izveda, kā arī tiem kas palika. Es domāju viņi cerēja, ka tas ir tikai šausmīgs sapnis, no kura viņi pamodīsies un dzīvos tālāk tādu dzīvi, kāda viņiem bija iesākusies.
Darbā ir tā, ka katrs asniņš, puķīte, dīgst un aug pret sauli. Tā arī tautai nāca apjausma izrauties no šī padomju jūga. Veidojās Tautas fronte, kurai šogad svinēja 20.gadu jubileju. Tauta frontes nodaļa bija arī Ļaudonā. Arī mani vecvecāki bija Tautas frontes rindās. Šīs idejas kaldinātāji: Sandra Kalniete, madonietis Dainis Īvāns, Elita Veidmane. Lietuviešu, latviešu. igauņu vienotības simbols VIA „Baltijas ceļš”. Šinī ceļā cilvēki sadevušies rokās veidoja dzīvu ķēdi cauri visām trim republikām. Tas bija vienotības žests. Visas valstu tautas vienojās un ar cerībām acīs gaidīja kaut kādu brīnumu. Šis brīnums notika 1991.gada 4.maijā, kad Augstākā Padome nobalsoja par brīvu Latviju. Protams, visi tumšie spēki mēģināja kavēt šo procesu, kā rezultātā veidojās barikāžu dienas. Cilvēki no visas Latvijas brauca aizsargāt un aizstāvēt Rīgu un valdību. Nevar aprakstīt to patriotismu, kas valdīja tautā. Šobrīd gan tauta ir vīlusies savā valdībā un arī patriotisms ir noplacis. Nav vairs tās vienotības, kāda bija pirms daudziem gadiem. Šeit man gribas citēt A. Bērzs:
Lai mūžos ir svētīta, Latvija mana!
Vien brīvības vēji tur Daugavas krastos lai spēlē,
Ak, neļauj tautai sāpināt Tevi,
Augšām celties liec tai – tīrai un baltai!
Savādi ir klausīties šos notikumus pēc vairākiem gadiem. Mūsu latviešu, mazā tauta, ir pārcietusi neiespējamo, neiedomājamo. Tomēr pirms vairākiem gadiem mūsu tauta spēja vienoties un sasniegt neatkarīgas valsts titulu. Tikai pateicoties latviešu tautas spēcīgajam gribasspēkam pateicoties mēs Latviju varam saukt par mūsu zemi, valsti, kas ir neatkarīga no citām valstīm. Paldies latviešu tautai par lielo gribasspēku, ticību vienoties un vēlmi panāk iecerēto. Mans, Dievs, svētī un sargā šo zemi, kas latviešiem dota!
|
