Esmu jau pieaugusi Latvijas Republikas iedzīvotāja. Kā es varu aprakstīt savu dzīvi dažos vārdos? Visi saprot, ka tas ir grūti vai pat neiespējami. Bet es zinu šos burvju vārdus: es - Latvijā!
Šie divi vārdi stāsta par manu dzīvi. Es Latvijā piedzimu, augu, un var gadīties, ka miršu ari te. Man Latvija nav tikai plankumiņš pasaules politiskajā kartē. Tā ir mūsu māte, mūsu mājas.
Savā neilgajā dzīvē es jau esmu daudz ko redzējusi – ceļošana un dzīve ārzemēs.
Tā man bija liela pieredze. Tāpēc un tiēši tāpēc viegli varu salīdzināt Latviju ar citām Latvijas valstīm.
Vairāk nekā gadu biju nodzīvojusi Lielbritānijā un nevaru saprast, kāpēc daudzi cilvēki cenšas aizbraukt uz šo valsti. Man Lielbritānijā pietrūka visa – draugu, normāla veselīgā ēdiena un dzimtās zemes ainavu. Latvija man paliek krāšņa pat tad, kad dienām ilgi līst lietus. Latvija ir daiļa pat tad, kad cilvēki ir ģērbušies simts kažokos kā kāposti nežēlīgajā februāra salā, pat tad Latvijā viss plaukst manās acīs. Bet neko tamlīdzīgu es nejutu pret Lielbritāniju. Tur viss bija svešs, un pat pieklājīgi garāmgājēju smaidi nespēja sasildīt sirdi. Ārzemēs ir citi cilvēki, kurus mums ir ļoti grūti saprast. Kā arī cilvēki nevar saprast mūs.
Es vairākas reizes pārliecinājos, ka nekur nav tik labi kā mājās. “Mājās pat sienas palīdz”- tā teikts krievu sakāmvārdā. Cilvēki dodas ārzemēs, jo domā, ka tur dzīve būs vieglāka, tomēr tā nav. Šajā mana dzīves posmā es esmu laimīga. Jūs jautāsiet, kāpēc?! Atbilde ir pārāk vienkārša - es esmu Latvijā!
Es jūtos manas zemes sīkākā sastāvdaļa - es esmu Latvijas pilsone.Es zinu, ka pat viena cilvēka rokās var būt daudz ietekmības. Es varu ietekmēt savu nākotni. Es varu ietekmēt sava dzimtā ciemata dzīvi. Redzot manas pūles, daudzi man jau piebiedrojās. Un ar lielāku cilvēku skaitu es jau varēšu mainīt rajona, novada un pat valsts iekārtojumu. Es esmu Latvijā! Es gribu te palikt. Ja man te nevar būt labi, kur tad man meklēt to laimi? Es negribu bēgt no problēmām, jo tās ir manī, un no sevis nevar aizbēgt! Ja problēmas ir Latvijā, tad kaut kas nav kartībā ar tiem, kas Latvijā dzīvo. Latvija ir tikai ierobežots zemes gabals, kuru apdzīvo cilvēki, no kuriem viss ir atkarīgs. Mūsu dzīve - mūsu rokās. Ja mēs gribam mainīt kaut ko, tad nav jāgaida, kamēr kāds to izdarīs tavā vietā, tev jārīkojas pašam!
Es Latvijā dzimu, es Latvijā augu un, cerams, es Lavijā nomiršu. Cik bieži mēs par to domājam? Necik bieži tas nav, vai nē? Bet tas ir ļoti svarīgi. Vēltot šai esejai vairākas dienas, es sapratu, ka bez Latvijas es nebūtu nekas. Un arī šī frāze “Es Latvijā!” var skanēt arī atgriezeniski - “Latvija manī!”
Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā pases un kartes,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
augustā, decembrī, martā………
(M.Zālīte) |
