Agri vai vēlu cilvēks uzdod sev jautājumu: kas es esmu? Tagad… „Kas es esmu?”… Būtne, cilvēks, meitene, meita… Latvijas meita…
Es Latvijā piedzimu.
Es Latvijā dzīvoju, augu un briedu…
Es Latvijā pirmo reizi iekliedzos un klusēju, raudāju un smējos, sarūgtinājos un jūsmoju, baidījos un biju drosmīga…
Es Latvijā esmu iemācījusies piedot, paciest, cienīt, novērtēt un pateikties, esmu iemācījusies uzņemties atbildību, būt pēdējai un pirmai, esmu iemācījusies klausīties un uzklausīt, izteikt savas domas, izteikt savas jūtas…
Es Latvijā esmu iemācījusies mīlēt…
Es Latvijā satiku un iepazinu visdažādākos cilvēkus un to raksturus… Saskāros ar uzticību un nodevību, skaudību un nevienaldzību…
Es Latvijā ieguvu uzticīgus draugus…
Es Latvijā esmu vērojusi četru gadalaiku miju. Man palaimējās ieraudzīt, kā no baltām smagām debesīm, lēni, bet graciozi nolaižas pirmās sniegpārsliņas; pamanīt, cik sulīga ir zaļās pavasara zālītes krāsa un kā smaida saulei pienenes; sajust maigu vasaras siltumu un saules staru apskāvienu; griezties sārto rudens lapu lietū…
Es Latvijā dzirdēju kā jūras bangu troksnī kliedz kaijas un kā čukst nemierīgais vējš…
Es Latvijā ieelpoju svaigo meža un jūras sāļo gaisu…
Es Latvijā sajutu vēsās lietus lāses uz savas ādas un skatījos augusta naktīs kā krīt ni debesīm zvaigznes…
Es Latvijā priecājos par varenajam ozoliem un bezrūpīgajām margrietiņām…
Es Latvijā spēlējos ar saules zaķīšiem un pūtu ziepju burbuļus…
Es Latvijā dziedāju par brīvību un izbaudīju to…
Es Latvijā izbaudu mīļāko darbu…
ES Latvijā esmu saprasta, uzklausīta un pieņemta tāda, kāda es esmu…
Es Latvijā esmu mājās…
Es esmu bezgalīgi pateicīga par to visu tev, Latvija…
Es Latvijā esmu laimīga…
Es, manā Latvijā…
|
