Es? Latvijā? Es domāju, kas tad es esmu Latvijā? Nekas! Bet, tomēr, tikai tādi mazi es veido Latviju.
Latvijā es esmu meita, māsa, skolniece un vēl daudz, kas cits, bet, lai gan tas ikdienā bieži aizmirstas, vispirms - Es Esmu latviete. Latviete, kas meklē savu ceļu pasaulē, kas vēl nezin kāda nākotne sagaida, kas cieš, gaida, cer, vēlas, tic un cīnās. Un šis mans ceļš sākas Latvijā.
Kad atrodos kādā citā valstī un labi pavadu laiku, šķiet, ka nekad nevēlēšos braukt prom, bet tad, atliek tikai dzirdēt „Welcome to my contry” , „Dievs, svētī Latviju” vai redzēt kādu filmu par mūsu zemi un jūtu vēderā tādu kā taurenīšu skriešanu, sirdī ieplūst māju sajūta... Un tad es saprotu: „Ak, es muļķe! Kā es varēju aizmirst šos zaļos laukus, dzintara jūru un mūžīgos mežus? Stipros latviešu un nebeidzamo prieku, kas sagaida mani mājās – Latvijā?” Un tad es jūtos lepna par savu valsti un tautu, es priecājos, kad aprādu savu valsti citiem. Jo tieši tad, kad tu neatrodies savā zemē, tu jūties lepns par to, kas tev pieder – sava atšķirīga kultūra, valoda un daba.
Vai 11. novembrī, aizdedzot svecīti Gaismas ceļā, vai Dziesmu un deju svētkos - es jūtu, ka esmu daļa no viena veseluma, no tautas. Kad apkārt redzu vēl tik daudz jaunu un vecu cilvēku, un arī mazus bērnus, es ticu, ka mana tauta turpināsies un katrs ir kaut kas Latvijā!
Mana sirds pieder Latvijai. Mans ceļš pieder Latvijai. Es Latvijā!
|