Es esmu Latvijas valsts pilsonis. Latvija ir mana dzimtā zeme. Katram cilvēkam ir dzimtene, katrs to ciena un mīl. Priekš manis, Latvija ir valsts, kurā es piedzimu un izaugu. Tā man ir mīļa un atmiņu pilna. Ar katru pilsētu un ieliņu man ir saistītas atmiņas – patīkamas un ne visai. Tomēr pateicoties tam, ka es šeit pavadīju savu bērnību, Latvija man asociējas ar kaut ko siltu un saulainu. Tā ir mana dzimtene, te ir mana tauta.
Es uzskatu, ka jebkura valsts, kas ir izcīnījusi neatkarību, ir pelnījusi cieņu. Protams, katrā valstī ir savas problēmas, tomēr visi kopā mēs varam tās pārvarēt. Es esmu audzināta tā, ka man ir trīs dzimtās valodas: latviešu, ukraiņu un krievu. Latviešu – tā kā es dzīvoju Latvijā, un tā ir mana dzimtene, ukraiņu – tādēļ, ka mani vecāki ir no Ukrainas, krievu – jo mani draugi sarunājas savā starpā krieviski. Man nav nekādas daļas par to, kādas nacionalitātes ir Latvijas iedzīvotāji. Galvenais, lai tie būtu viena vienota tauta, kas lepojas ar savu valsti un zemi. Ja tauta ir vienota, ja nekas nav spējīgs to sanaidot, ja tā uzticas savai valstij un ciena savu zemi – tad tā ir stipra. Tomēr tas ir tikai ideāls, kas gandrīz nekad nav sasniedzams. Jebkurā valstī ir kaut kādas pretrunas, kas veicina tautas sadalīšanos. Ir jācenšas turēties kopā, jo mums visiem kopīgs ir viens – mēs dzīvojam Latvijā un mums rūp tās nākotne!
Kad daudzi saka, ka mūsu politiķi neko nedara savas valsts labā, tad es vienmēr uzdodu tādu jautājumu: „Bet ko esi izdarījis tu pats, lai mūsu valsts uzplauktu? Viņi kaut cenšas kaut ko darīt, bet tu tikai sēdi un kritizē. Protams, ka kritizēt ir daudz vieglāk nekā kaut ko darīt.”
Tagad gandrīz visā pasaulē ir finansiālā krīze, tomēr vienā valstī no tās cieš vairāk, bet otrā mazāk. Es uzskatu, ka viss ir atkarīgs no ticības savai valstij un valdībai. Kā teikts Bībelē, „Cerība izgaist pēdējā”. Galvenais ir turēties kopā un ticēt. Mēs neesam spējīgi izmainīt nedz likteni, nedz pagātni, tomēr mūsu rokās ir tagadne, kurā ir jārīkojas tā, lai nākotnē mums nebūtu jākaunējas par savu rīcību. Ir jārīkojas tā, lai mūsu zeme, mūsu dzimtene uzplauktu. Tas nozīmē darīt to, kas mums ir jādara - attīstīt sevi, uzkrāt un bagātināt sevī zināšanas, lai nākotnē mēs varētu tās izmantot mūsu zemes, tautas, sabiedrības un atkal savā labā. Tas nozīmē ieguldīt Labklājību Esamībā – Labumu, Mīlestību, Tikumību, Darbu, lai katra mūsu nodzīvotā sekunde būtu veltīta Labumam.
Tad neļausim ārējiem faktoriem iespaidot mūsu dzīvi un sašķelt mūsu tautu! Turēsimies kopā, paliksim vienoti un rīkosimies tā, kā mums pavēl pienākuma apziņa, jo mēs esam brīva tauta, jo Latvija ir suverēnā valsts, jo Latvijas zeme ir mūsu zeme!
|
