Latvija. Tā ir zeme, kurā es pirmo reizi elpoju, zeme, uz kuras spēru savus pirmos soļus. Tā ir mana zeme, kurā vēroju rīta rasas pielietās koku lapas. Tie ir rīti, kad pavasarī atgriezās gājputnu saimes, tie ir karstie vasaras vakari, kad vēroju naktstauriņu dejas, tās vēlās rudens pēcpusdienas, kurās dzērvju kāsis mani uz atvadām māja, tā ir ziema, kad uzsniga pirmais sniedziņš, tik balts, tik auksts. Tā ir mana bērnība, tik koša kā Kurzemes piekraste, kur jūra tik zila un priežu meži vējā šalc.
Man Latvija ir Latgales skaistie ezeri, zaļie lauki ar nopļautu zāli. Tā smaržo pēc svaiguma, pēc dzīvības. Tie ir tie skaistie meži ar egļu smaržu, ar noslēpumu par nezināmo, kas tajā mīt. Tepat arī Zemgale, ko manām acīm skatīts ļauts. Tas ir mans prieks no rīta mosties un sveicinu sauli: „Labrīt, mana zeme, mana Latvija mostas!”
Ierastā taciņa līdz skolai, kur pāri jāiet ceļam, kurš šķita tik liels kā Lielvārdes josta. Tas Pirmais zvans un sajūtas, ka viss notiek. Kad sirdī ietrīsas tā nots, ka esmu šeit un nekur citur. Tās ir manas mājas, kad pat sienas palīdzēt spēj.
Mani nevilina ne Īrijas klintis, ne Amerikas lielīgais skaistums. Mūsdienās, lai neatpaliktu no pastāvīgi mainīgās darba pasaules un saglabātu savu konkurētspēju darba tirgū, ikvienam no mums ir jāmācās nepārtraukti, visas dzīves garumā. Arī studijas, mācības ir darbs. Ar katru gadu pieaug jauniešu skaits, kuri vēlas studēt ārzemēs, jo pie mums, Latvijā, ne visiem ir pa kabatai augstās mācību maksas. Pēc Latvija iestāšanās Eiropas Savienībā situācija ir mainījusies un arī mūsu valsts jaunieši var baudīt visas tās priekšrocības, kādas ir ES studentiem. Es mācos mīlēt to, kas man blakus. Es mācos vērot un nepaiet garām tām lietām, kuras man dzīvo blakus vai katru dienu. Vai redzi-šodien pat mākoņi savādāk pa debesīm skrien? Un vecā kļava pie mājas, kas tik sen mani zina, kurai es ik dienas steigā garām vienmēr skrēju. Šorīt es apstājos. Tā manu rīta sveicienu atņēma, vien vējā savas rudens krāsotās lapas novēdinot kā labas dienas vēlējumu.
Latvija ir tā, pēc kuras es ilgojos, ja esmu citur. Te ir manas mājas, kurās mani gaida. Tā ir mana dzimtene, kurā vienmēr ir kur atgriezties.
Es te esmu un būšu-vienmēr!
|
