Es? Es Latvijā esmu mazs nenozīmīgs cilvēciņš, tāpat kā visi, bet katram no mums ir sava nozīme. Un, protams, Latvijā katrs no mums ir kas svarīgāks, nekā plašajā pasaulē.
Bet kas vispār ir Latvija? Atmetot patriotiskās domas, tā ir zeme, valsts, norobežota no citām, kas pēc formas atgādina taurentiņu. Tas ir zemes gabals ar maigu piejūras klimatu un zaļiem līdzenumiem. Tai ir skaists līcis zirga purna formā - tas ir vienīgais, kas atšķir so teritoriju no citām.
Bet tagad nolaidīsimies no debesīm un mazliet pastāvēsim uz zemes. No šejienes mēs neredzēsim reljefu un līča formu, bet redzēsim ko daudz svarīgāku un skaistāku: kā moriona debesīs spīd un margo cirkonija zvaigznes, kā pamazām sakrajas pļavās piena migla, kā tā pazūd kopā ar dzintara saules atnākšanu un kā debesis kļūst arvien gaišākas un pārvēršas par skaidru akvamarīnu. Un, ja aiziesim pie jūras, redzēsim kā zaļi viļņi spēlējas viens ar otru un kā nolaižas saule un no dzintara pārvēršas par asiņainu rubīnu un pārvērš mākoņus par saldiem granātiem. Tad atkal atnāk nakts savā obsidiāna mētelī un visi koki un krūmi tagad šķiet par nedzīvām oniksa statuetēm.
Un to visu mēs šodien varam saukt par savu... Bet cik grūti bija izcīnīt tiesības saukt šo zemi par valsti, savu valsti! Cik daudz daudz dzīvību vajadzēja nolikt uz uz brīvības altara... Un arī tagad, kad tā mums ir rokās, mēs varam jebkurā brīdī to zaudēt. Ir tik sāpīgi novērot, cik egoistiski mūsu valdība uzvedas, un tādēļ arī cilvēki kļūst ļaunāki. Mums ir tik skaista daba, ko latvieši viemēr pratuši cienīt un mīlēt, un kuru tagd iznīcina.
Protams, kad pasaule iegrimst krīzē, nekas labs nav izdarāms, bet vismaz mēs, maza tauta ar savu vēsturi, savām tradīcijām un savu valsti, mēs varētu dzīvot labāk , nedot vaļu visām tām dusmam, kas sakrājušās igos ciešanu gados. Citādi tā mūsu brīvība nemaz mums nav vajadzīga, un nebija vērts upurēt tās dzīvības tikai tādēļ, lai mazliet pasēdētu savā nostūrī un pakliegtu, ka esam brīvi.
Es lepojos, ka esam sasnieguši tik daudz, bet man kauns, ka visu arī izniekojam.
Visu laiku biju teikusi "mēs", kaut gan tas ir pretrunā ar nosaukumu. Bet manuprāt nav jēgas stāstīt par savu vietu Latvijā, nošķirot sevi no tās. |
