Man nesāp tas, ka man apkārt staigā un atrodas alkoholiķi, es neko nejūtu, kad redzu, kā bezpajumtnieki lūdz naudu un pēc tam ieiet veikalā un iegādājas kaut ko stiprāku, kādu grādīgu dzērienu. Tie ir cilvēki, kuriem pašiem nerūp savs liktenis, un viņi paši neko nevēlas mainīt savā dzīvē. Šādām personām es nespētu palīdzēt, pat ja vēlētos. Bet man acīs sariešas asaras, kad es uzlūkoju sirmu sieviņu, kura prasa pārdevējai, cik maksā klaips maizes, bet tirgotāja atcērt: „Tev tikpat naudas nepietiks!” Lūk, man sāp sirds šādu cilvēku dēļ.
Vienmēr, pastaigājoties pa pilsētu, es uzmanību parasti pievēršu tikai sev, savai ģimenei, draugiem un pazīstamajiem, bet, tuvojoties kādiem svētkiem, piemēram, Ziemassvētkiem, manas domas sāk klīst pie tiem cilvēkiem, kuri jūtas izsalkuši, skumji, pamesti, nepaēduši un katru vakaru pirms gulētiešanas nespēj aizmigt savas nelaimīgās dzīves dēļ.
Mūsu valstī šobrīd ir diezgan liela demogrāfiskā slodze, tādēļ laiks līdz pensijas sasniegšanai tiek pagarināts, daži pat to nesagaida. Bet vēl lielāka problēma ir tā, ka pabalsts, kuru izsniedz, diemžēl ir par mazu, lai sevi nodrošinātu ar zālēm, kuras šobrīd ir ļoti dārgas, iztiku, kuras cena arī ir palielinājusies, un samaksātu īri. Bet ko darīt tad, ja par tevi ir aizmirsuši arī tuvinieki? Šādām personām ir tikai viena doma – es neesmu vajadzīgs ne radiniekiem, ne valstij, nevienam, esmu aizmirsts.
Šādus ļaudis, bēdām pārņemtus, var atpazīt jau iztālēm. Mutes kaktiņi vienmēr vērsti uz leju, acis ir dziļas un tumšas, it kā tajās būtu paslēpusies drūmā ikdiena, šķiet - nekas vairs viņu dvēselēs nevar ieviest prieku. Man sāp sirds!
Un šogad jau atkal tuvojas Ziemassvētki, mēs ar mammu stāvam pie letes, bet tur ir vēl kāds. Mazs bērns netīru muti. Un viņš lūkojas uz saldumiem... Arī šim cilvēciņam šogad nebūs svētku. Arī par viņu ir aizmirsts. Zēna vecāki dzer, es tos pazīstu. Ne rūpes, ne žēlums šos cilvēkus nemoka, valsts arī nespēj palīdzēt. Un arī šādus bērnus var atpazīt iztālēm. Mazo sejās vajadzētu starot priekam, bet tā vietā tur sēž bēdas un svin savus svētkus, skumjas dejo un dusmas dzied. Un atkal man sāp...
Katru vakaru es guļu gultā, nevaru iemigt un domāju, ko šie cilvēki dara, kā jūtas, kas viņus nomāc. Mana dvēsele kliedz. Tā nezin, ko iesākt, kā palīdzēt. Asaras plūst, pašai nemanot, tās dedzina vaigus, un prātā nāk teikums – man sāp manas tautas šodiena.
|
