Es Latvijā!
„Manas domas, tās naktīs skrien visādus ceļus... Uz priekšu, uz sāniem, nereti riņķos. Manas saknes, es jūtu, tās neaug kā nākas... Mana tauta, tā nīkst visās pasaules malās.”
(I.Akurātere.)
1988. gadā šie vārdi latviešos riesa asaras. Gan no prieka, gan ciešanām. Tagad par tiem raudu es. Cilvēku drosme, cerība, apņemšanās, tīrība, ticība, naivums, centieni un patiesums ir tas, kā man šeit, Latvijā, arvien vairāk sāk pietrūkt.
Mana valsts, mana dzimtene. Mīlu. Kaut nedrīkst teikt, bet tomēr - nekad, nekad nepametīšu.
Kas es esmu šajā valstī? Grūti teikt. Es varētu teikt, ka esmu meitene, cilvēks, Latvijas pilsone. Varētu nepateikt neko. Ja es varētu būt burvis? Tik padodiet kāds man burvju nūjiņu un buramvārdus, lai Latvijai varētu dāvināt prieku, cerības, vistīrāko laimi. Lūdzu! Tas taču nav par daudz prasīts sagādāt kādam prieku, bet tas ir tikai sapnis.
Es esmu es pati. Tāda pati kā tie cilvēki, kas piepilda pilsētu ielas, tā, kas sapņo par labāku nākotni. Tāda pati kā tie, kas mēģina retāk skatīties televizoru, lai nebūtu jādzird kārtējās problēmas valstī, jo par tām bieži sāp sirds. Es neslēpjos ne no viena. Lai justos kā cilvēks starp cilvēkiem, man nav jāpārspēj sevi darbos vai vārdos. Es vienkārši esmu. Un es būšu! Būšu! Grūtajos brīžos apskaušu Latviju, mierināšu, sniegšu atbalstu. Būšu plecs, uz kā paraudāt, atbalstīties. Es būšu viņai līdzās. Ticēšu viņai, nevis meklēšu vienkāršāko risinājumu pamest Latviju.
Es taču esmu patriote. Mana valsts ir vismīļākā, labākā, dārgākā. Es nevienam neatdošu savu valsti, sajūtas viņu mīlēt. Tas viss ir tikai mans!!!
Diāna Treifelde, 10. klase
|
